No viņas iepriekšējā samulsuma vairs nebija ne miņas.
— Tūlīt pat atdodiet naudu! Citādi es zvanīšu policijai! Krāpnieces! Jūs mani visu laiku vazājāt aiz deguna!
— Kādas vēl krāpnieces!
Sandra sabijusies atkāpās uz virtuves pusi.
— Es tev neko neatdošu! Vienošanās bija! Tā ir viņa, kas visu izjauc! Viņa tikai mums ar dēlu nervus bojā! Rīt viņa aizvāksies, un tu mierīgi varēsi ievākties!
Taču Anna nebija no tām, kuras ilgi klausās atrunas. Viņa nometa savu mantu maisu uz soliņa priekšnamā un devās Sandras virzienā ar nikna traktora neatlaidību.
— Burka stāv uz galda, — Ilze mierīgi norādīja.
Anna acumirklī iemetās virtuvē, uzreiz pamanīja vajadzīgo, satvēra trīslitru burku un bez jebkādas ceremonēšanās izgāza tās saturu uz galda virsmas. Banknotes izbira pa visu virtuves iekārtu. Viņa ātri atskaitīja savu naudu un iebāza to dziļajā jakas kabatā.
— Lai es vēl kādreiz ar tādām vecenēm ielaistos!
Anna nikni nospļāvās uz grīdas.
— Nepabeigtas afēristes! Jūsu dēļ mašīnu par velti apmaksāju!
Viņa aizbrāzās garām kā sastingušai Sandrai, pagrāba savu maisu un izskrēja kāpņu telpā. Durvis aizcirtās tik skaļi, ka priekšnamā nemierīgi nomirgoja spuldzīte.
Ilze atgriezās virtuvē. Bijusī vīramāte sēdēja uz taburetes un tukšu skatienu raudzījās uz sīkajām naudaszīmēm, kas vēl bija palikušas uz galda. No viņas kareivīguma vairs nebija palicis pāri nekas.
— Nu gan izdomāji…
Sandra papurināja galvu. Viņas balss trīcēja, un šoreiz aizvainojums tajā nebija tēlots.
— Pašu māti bez centa atstāt. Tas viss ir tavas vainas dēļ! Tu man visu dzīvi esi sabojājusi! Ja tu nebūtu te uzradusies, es jau būtu bagāta sieviete! Man asinsspiediens lēkā, man vajag uz sanatoriju, bet tu…
— Krāmējiet mantas, Sandra.
Ilze no pieliekamā izvilka lielo ceļasomu, ar kuru reiz bija braukusi atvaļinājumā, un nometa to pie Sandras kājām.
— Savējās. Jāņa. Man ir pilnīgi vienalga. Pēc pusstundas es vairs negribu jūs šeit redzēt.
— Un kur tad lai es eju?
Sandra sāka skaļi vaimanāt, ar plaukstu izsmērējot pa vaigiem notecējušo skropstu tušu.
— Vilciens uz ciemu man ir tikai vēlu vakarā! Jānis ir darbā! Tu mani ziemas laikā met ārā uz ielas?
— Tā vairs nav mana rūpe.
Ilze noslaucīja no jakas piedurknes iedomātu puteklīti.
— Varat pasēdēt stacijā, padzert tēju. Vai aizbrauciet pie Ineses — reizē iepazīsieties un iepriecināsiet jauno vedeklu. Esmu droša, viņa būs sajūsmā. Bet pēc dzīvokļa atslēgām lai Jānis pats atbrauc, kad beidzot kļūs prātīgāks.
Viņa pagriezās un iegāja guļamistabā, lai pārbaudītu savas mantas. Aiz muguras atskanēja sašutusi šņaukāšanās, žēlabas par nepateicīgo jaunatni, pēc tam — skaļš līmlentes plīsiena troksnis. Sandra bija sākusi steigā aizlīmēt kastes. Šoreiz gan tās bija viņas pašas mantas.
Līdz vakaram dzīvoklis kļuva neparasti tukšs. Ilze iznesa kāpņu laukumā kastes ar bijušā vīra krāmiem, svešās, novalkātās čības iemeta atkritumos, virtuvē līdz galam atvēra logu un uzlika vārīties tējkannu. Rīt vajadzēja izsaukt meistaru — slēdzene bija jānomaina.