— Tu tikai puisim nervus bojā, nekas vairāk. Ņem savas kastes un vācies. Rīt te ievācas cilvēki. Un skaties, lai no tevis šeit vairs nebūtu ne smakas.
— Neviens te nekur neievāksies.
Ilze pienāca pie galda tik tuvu, ka starp viņu un Sandru palika vien šaura sprauga.
— Sandra, šis dzīvoklis juridiski pieder tikai man. Jānim ar to nav nekāda sakara. Ne pēc dokumentiem, ne pēc sirdsapziņas. Tapetes, ko jūs te esat salīmējusi, un to nolietoto poda brīnumu varat uzmanīgi noplēst, noskrūvēt un aiznest sev līdzi. Lai jums paliek kā morālais gandarījums.
— Tu melo!
Sandras seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem.
— Rādi papīrus! Tev nekā nav! Izdomājusi mani vecu sievieti apvest ap stūri! Jānītis man teica, ka viss ir likumīgi!
— Nerādīšu.
Ilze atbalstīja abas plaukstas pret galda malu un mierīgi, bez mirkšķināšanas, paskatījās viņai tieši acīs.
— Man jums nekas nav jāpierāda. Jūs tagad paņemat savu burku, piezvanāt tiem cilvēkiem, kam esat sasolījusi manu dzīvokli, un atsaucat vienošanos. Un pēc tam ļoti cerat, ka viņi neaizies uz policiju rakstīt iesniegumu par krāpšanu.
Tieši tajā brīdī priekšnamā atskanēja zvans. Īss, uzstājīgs — divi ātri spiedieni. Sandra acumirklī sasparojās, it kā draudi nemaz nebūtu izskanējuši.
— Nu re, viņi jau ir klāt! Tad pati arī viņiem visu paskaidrosi, nekaunīgā!
Vīramāte žigli aizsteidzās uz koridoru. Ilze lēnāk devās viņai pakaļ, vērojot šo absurdu izrādi ar aukstu mieru.
Pie durvīm stāvēja jauna sieviete spilgti sarkanā ziemas jakā. Rokās viņa cieši turēja smagu maisu. Pēc izskata — ap trīsdesmit; nogurusi, ar vieglām ēnām zem acīm.
— Labdien, Sandra.
Sieviete centās pasmaidīt, nemierīgi pārkāpjot no vienas kājas uz otru.
— Es atnesu atlikušo summu, kā sarunājām. Par diviem mēnešiem uz priekšu. Vai varētu saņemt atslēgas? Man lejā mašīna gaida ar mantām.
— Nāciet, Annīt, nāciet.
Sandra izplūda tik saldenā smaidā, ka Ilzei sametās šķērmi. Taču jau nākamajā mirklī viņa pār plecu uzmeta Ilzei niknu skatienu.
— Te vienkārši mana dēla bijusī sieva trako. Mēģinu viņu dabūt ārā, bet viņa kā neiet, tā neiet. Iedomājieties tikai — grābjās pēc svešas mantas! Jaunajiem tagad ne kauna, ne goda vairs nav.
Anna apjukusi palūkojās te uz vienu, te uz otru sievieti. Maisiņš viņas rokās nodevīgi iečabējās. Smaids no sejas lēnām pazuda.
— Labdien, Anna.
Ilze paspēra soli uz priekšu, ar plecu nedaudz pabīdot Sandru malā.
— Mani sauc Ilze. Un es esmu vienīgā šī dzīvokļa īpašniece. Sandra šeit ir tikai ciemiņa, bet viņas dēls šovakar izvācas. Šo mājokli neviens negrasās izīrēt.
Anna atkāpās par soli. Viņas skatiens pārslīdēja uz Sandru, un tajā jau sāka parādīties ļoti nepatīkamas aizdomas.
— Tas ir tiesa? Sandra, jūs taču teicāt, ka dzīvoklis ir jūsu! Jūs man vakar vakarā kaut kādus dokumentus rādījāt!
— Viņa jums rādīja elektrības rēķinus.
Ilze pēc iespējas mierīgāk paskaidroja, pametot ar galvu uz papīru kaudzīti uz galda.
— Uz viņas vārda. Tāpēc, ka pēdējos pāris mēnešus viņa te nāca maksāt komunālos, kamēr es dzīvoju pie mammas. Nekā cita viņai nav.
— Es jums iemaksāju drošības naudu! Simt piecdesmit eiro!
Anna spēra soli atpakaļ dzīvoklī, rupji atstumjot Sandru pie pakaramā.