Tātad — kārtīga ģimene.
Ilze ar zodu pameta uz burkas pusi, kurā rēgojās nauda.
— Un rokasnaudu jau paspējāt paņemt?
— Paņēmu gan! Un tev gar to nav nekādas daļas!
Sandras seja sāka krāsoties tumši sarkana.
— Nu tad kusties. Salasi savas bļodiņas, kausiņus un pārējos krāmus un tinies ārā. Man līdz vakaram te vēl viss jāsakopj. Tāpat pēc tevis netīrumus nāksies ar lāpstu vākt!
Ilze pārlaida skatienu virtuves iekārtai. Tieši tai pašai, kuru viņa pati bija pasūtījusi un apmaksājusi no saviem iekrājumiem vēl divus gadus pirms iepazīšanās ar Jāni. Viss notiekošais kļuva arvien absurdāks. Bijušais vīrs ne tikai nebija pacenties izvākties laikā, bet vēl bija nodevis mātei tiesības rīkoties ar svešu dzīvokli, pasniedzot to gandrīz vai kā savu cēlsirdīgu lēmumu.
Viņa klusēdama izvilka no jakas kabatas telefonu.
— Zvani, zvani!
Vīramāte viltīgi samiedza acis un sakrustoja rokas uz vēdera.
— Jānis tev pateiks tieši to pašu. Es viņu esmu izaudzinājusi, viņš māti nelaimē nepametīs. Sūdzies vien, ja gribi.
Signāli vilkās neciešami ilgi. Beidzot klausulē atskanēja pazīstamā balss — vienmēr tāda, it kā dzīve viņu būtu līdz pēdējam nogurdinājusi.
— Jā, Ilze. Kas atkal noticis? Es vispār esmu darbā.
Ilze ieslēdza skaļruni un nolika telefonu uz galda malas, tieši blakus tai nelaimīgajai burkai.
— Jāni, tava māte te ir izdomājusi izīrēt manu dzīvokli. Un naudu no īrniekiem jau arī paņēmusi. Varbūt tu viņai kaut ko paskaidrosi? Piemēram, par dokumentiem?
Klausulē iestājās neveikls klusums. Fonā dūca iekārtas vai kādas darba mašīnas.
— Nu un kas tur tāds?
Jānis acīmredzami saminstinājās, viņa balss kļuva klusāka.
— Ilze, tu taču tāpat dzīvo pie savas mammas. Vietas jums tur pietiek. Bet mammai pie pensijas kāds eiro noderētu, tu taču zini, viņai ar locītavām slikti. Es pārvācos pie Ineses, dzīvoklis tukšs stāv. Kāpēc lai manta aizietu zudumā?
— Mana manta.
Ilze mierīgi precizēja.
— Dzīvoklis, kuru es nopirku vēl pirms mēs ar tevi aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu.
— Nu sākas atkal vecā dziesma!
Jānis aizkaitināti nošņācās.
— Tu atkal par savu! Es tur tapetes līmēju. Un pērn nomainīju podu. Arī mans ieguldījums tur ir! Es tajā dzīvoklī dvēseli ieliku, bet tu tikai par saviem papīriem vien domā. Mamma ir vecs cilvēks, viņai zālēm nepietiek. Varēji taču paiet pretī, mēs neesam svešinieki. Tev žēl, vai?
Sandra, dzirdot dēla balsi no telefona skaļruņa, uzvaras pilni māja ar galvu.
— Nu redzi! Mans dēls nemelos. Ja viņš saka, ka kopīgs, tad kopīgs!
— Cik aizkustinoši.
Ilze atkal paņēma telefonu rokā.
— Tātad klausies, labdari. Tavas tapetes maksāja kapeikas, bet podu uzstādīt nāca meistars, un viņam maksāju es. Tev ir tieši divas stundas, lai atbrauktu šurp un savāktu savas atlikušās mantas. Un reizē arī savu māti. Citādi jūsu paunas lidos no balkona taisni zālienā.
— Es nevaru!
Jānis pēkšņi pārgāja gandrīz vai spiedzienā.
— Es esmu maiņā! Tieciet galā pašas, jūs taču abas gudras sievietes! Man no jums abām jau galva plīst!
Savienojums aprāvās tik strauji, it kā viņš būtu metis telefonu prom. Ilze mierīgi iebāza to atpakaļ kabatā. Sandra neizskatījās ne drusku samulsusi. Gluži otrādi — viņa acīmredzami jutās kā situācijas noteicēja.
— Un ko tu ar to panāci?
Vīramāte piekārtoja savas magoņu krāsas jakas apkaklīti.