— Es no īrniekiem jau esmu saņēmusi rokasnaudu, tāpēc savas atslēgas noliec uz skapīša!
Balss no priekšnama atskanēja vēl pirms Ilze paguva novilkt apavus. Viņas pašas dzīvokļa durvis nezin kāpēc nebija aizslēgtas. Uz sliekšņa stāvēja Sandra — visā savā godībā. Bijusī vīramāte rokās cieši turēja celtniecības mērlenti, it kā būtu atnākusi nevis ciemos, bet pārņemt objektu.
— Labdien, Sandra.
Ilze novilka zābakus, kārtīgi nolika tos uz paklājiņa un ar nepatiku pastūma malā svešas, izmītas čības.
— Kādam labdiena, citam vienas vienīgas klapatas!
Sandra ar metālisku klikšķi ievilka mērlenti atpakaļ korpusā. Viņai mugurā bija uzvilkta svinīga neilona jaka ar milzīgām, kliedzošām magonēm, bet lūpas biezā kārtā noklātas ar aveņkrāsas lūpukrāsu.
— Pēc savām kastēm atnāci? Tad kusties ātrāk. Man te vēl jāizmēra vieta jaunam dīvānam. Cilvēki rīt ievācas, bet vecās mēbeles nekam neder.
Ilze apstājās pie virtuves ailes. Pirms gada viņa ar Jāni bija izšķīrusies. Dzīvot zem viena jumta bija kļuvis pilnīgi neciešami, tāpēc Ilze uz laiku pārcēlās pie savas padzīvojušās mātes pilsētas otrā galā. Jānis toreiz zvērēja, ka līdz vasarai viņas dzīvokli atbrīvos. Solīja, lika roku uz sirds, pat teju sita sev pa krūtīm un apgalvoja, ka pavisam drīz sakrās pirmajai iemaksai hipotekārajam kredītam. Taču vasara pienāca, un tukša mājokļa vietā Ilze ieraudzīja kaut ko līdzīgu mātes aprūpes filiālei. Sandra sāka parādīties arvien biežāk un arvien brīvāk.
— Kādam vēl dīvānam? — Ilze, pieslējusies pie durvju stenderes, mierīgi pajautāja.
— Normālam dīvānam!
Sandra sašutumā pat parausa plecus, it kā būtu tikko dziļi aizskarta.
— Mans Jānis beidzot nācis pie prāta. Pārceļas pie sievietes! Nav ko viņam vienam pašam nīkuļot kā vecpuisim. Inese viņam ir laba — mierīga, paklausīga. Bet šo dzīvokli mēs izīrēsim. Pie manas pensijas kāds papildu ienākums nekad nenāk par ļaunu. Tu pati taču zini, cik tagad maksā zāles.
— Jūs grasāties izīrēt manu dzīvokli?
Ilze balsi nepacēla. Viņa tikai skatījās uz bijušo radinieci un centās aptvert, cik tālu šis absurds vispār var aiziet.
— Kādu vēl tavu?
Sandra iespieda apaļīgās rokas sānos.
— Jūs taču laulībā dzīvojāt! Piecus gadus te abi grozījāties! Jānis remontu taisīja pats savām rokām. Guļamistabā tapetes līmēja! Flīzes izvēlējās! Tātad mājoklis ir kopīgs. Divas sievietes vienā mājā tāpat nesadzīvos, tāpēc mēs ar dēlu visu nolēmām. Viņš ir vīrietis, viņam uz to ir tiesības.
— Interesants pavērsiens.
Ilze nesteidzīgi iegāja virtuvē. Uz ēdamgalda, tieši uz viņas iemīļotā raibā kokvilnas galdauta, stāvēja sveša trīslitru burka. Tajā vientulīgi gulēja dažas lielas banknotes. Blakus bija sakrautas kartona kastes. No vienas ārā rēgojās Ilzes ziemas mēteļa mala — tieši tā mēteļa, kuru viņa pēdējos trīs mēnešus bija izmeklējusies pa visām malām.
— Vai jūs gadījumā savam dēlam nepajautājāt, kam šis īpašums pieder pēc dokumentiem?
— Ko man viņam vēl prasīt?
Sandra sīkiem, steidzīgiem soļiem sekoja viņai pakaļ, ar apaviem minot gaišo grīdu.
— Jūs bijāt likumīgi precējušies. Mantu krājāt kopā. Tas, ka tu pirmā aizbēgi no vīra un asti pacēlusi aizskrēji, ir tikai tava problēma. Dzimtbūšana sen ir atcelta! Es jau atradu kārtīgus cilvēkus. Meitene klusa, strādā no rīta līdz vakaram. Maksāšot bez kavēšanās.