— Tas, ko nopirku par uzņēmuma ienākumiem, — Ilze atbildēja bez steigas. — Divistabu dzīvoklis Pārdaugavā. Noformēju uz sava vārda. Pagaidām tas stāv tukšs, tieši plānoju sākt remontu. Tagad, kā izskatās, iekārtošu to sev.
Gaitenī iestājās tāds klusums, ka tas gandrīz spieda ausīs. No virtuves bija dzirdams, kā krānā vienmuļi pil ūdens. Andris skatījās uz sievu izbīlī, bet Sandra — ar tādu neticību, kurā jau mutuļoja dusmas.
— Tu… tu nopirki dzīvokli un mums neko nepateici? — viņš beidzot izdvesa.
— Un kādēļ man to vajadzēja darīt? — Ilze viegli paraustīja plecus. — Lai tava māte uzreiz sāktu domāt, kā to pārrakstīt uz tevi? Es jau sen sapratu, ka man vajag vietu, kur es nejūtos kā svešiniece, kuru šajā mājā pacieš tikai aiz žēlastības.
— Tu visu šo laiku mūs maldināji! — Sandra nošņāca. — Tu esi čūska! Tu nemaz nenāci ģimenē, tu sev slēptu ligzdu taisīji!
— Nē, — Ilze sacīja, atverot ārdurvis. — Tieši jūs visu šo laiku uz mani skatījāties kā uz bankomātu. Es tikai gribēju dzīvot kopā ar cilvēku, kuru mīlēju. Bet izrādās, jūsu mīlestība pret mani beidzās tajā brīdī, kad es pārstāju būt ērta.
Viņa izgāja kāpņu telpā. Durvis aiz muguras aizcirtās, pārraujot Sandras spalgo kliedzienu un Andra nožēlojamos mēģinājumus vēl kaut ko paskaidrot.
Ilze nokāpa lejā, iesēdās mašīnā un nolika plaukstas uz stūres. Salonā valdīja tumsa un klusums. Aiz logiem smidzināja drēgns novembra lietus. Viņa paskatījās uz savām rokām — tās vēl joprojām trīcēja — un pēkšņi sāka raudāt. Pirmo reizi visā šajā garajā vakarā. Asaras ritēja pār vaigiem, bet viņa tās neslaucīja. Viņa neraudāja par vīru, kurš bija palicis aiz durvīm. Viņa raudāja par divpadsmit gadiem, ko bija atdevusi cilvēkam, kurš tā arī nebija kļuvis par viņas balstu. Par gadiem, kuros viņa bija ticējusi ilūzijai, ka ģimene nozīmē vienkārši būt kopā. Tagad izrādījās: kopā ir tad, kad ir kāds, kurš nostājas tavā pusē. Bet viņu nebija sargājis neviens.
Pēc mēneša viņi satikās pie notāra, lai parakstītu dokumentus. Andris izskatījās slikti — novājējis, noguris, ar tumšiem lokiem zem acīm. Acīmredzot dzīve kopā ar māti, kura tagad dienu un nakti viņu zāģēja par zaudēto “zelta dzīslu”, nebija nekāda svētlaime.
— Ilze, varbūt mēs tomēr vēlreiz visu pārdomājam? — viņš klusi pajautāja, kad notārs izgāja izdrukāt papīrus. — Es runāju ar mammu. Viņa sola, ka vairs tā neuzvedīsies.
— Par vēlu, Andri, — Ilze noguruši atteica. — Te nav runa tikai par viņu. Precīzāk — ne vienīgi par viņu. Tu mani neaizstāvēji ne reizi. Nevienu pašu reizi divpadsmit gadu laikā. Un, kad saprati, ka es aizeju, tu nobijies nevis par mūsu mīlestību, bet par savu mierīgo, ērto dzīvi. Tev nevajadzēja sievu. Tev vajadzēja, lai tevi neviens netraucē.
Andris nolaida skatienu. Viņš zināja, ka viņai ir taisnība. Un šī taisnība, iespējams, bija rūgtākais, ko viņam jebkad nācies norīt.
Papīrus viņi parakstīja klusējot. Iznākusi no notāra kantora, Ilze iesēdās automašīnā, pagrieza atslēgu aizdedzē un uz mirkli palūkojās pelēkajās debesīs. Lietus joprojām lija. Tomēr pēkšņi viņai šķita, ka elpot kļuvis vieglāk. It kā no pleciem būtu nocelts milzīgs smagums, ko viņa dienu no dienas bija nesusi, pat neapjaušot, cik tas patiesībā ir smags.
Pēc pusgada remonts viņas dzīvoklī bija pabeigts. Gaišs, plašs divistabu mājoklis, kur viss bija izvēlēts viņai — viņas gaumei, viņas ritmam, viņas dzīvei. Bez mūžīgiem kompromisiem, bez piezīmēm: “mammai šī tapešu krāsa nepatīk”. Ilze stāvēja jaunajā viesistabā, dzēra kafiju no lielas keramikas krūzes un vēroja, kā aiz loga sāk aust rīts.
Telefons nopīkstēja. Ziņa bija no bijušās vīramāsas — tās pašas, kura savulaik uzskatīja, ka Ilze “nav viņas brāļa līmenī”.
“Ilze, sveika. Paklau, es te daudz domāju… Varbūt kādreiz satiekamies uz kafiju? Es daudz ko esmu pārvērtējusi. Godīgi sakot, Andris bija muļķis, ka tevi pazaudēja. Mamma joprojām trako, bet es… zini, tavā vietā laikam būtu aizgājusi jau sen. Tu esi stipra, ka spēji to izdarīt.”
Ilze izdzēra pēdējo kafijas malku, nolika krūzi uz palodzes un pasmaidīja. Ne tāpēc, ka viņai būtu vajadzīga kāda atzinība. Viņa vienkārši beidzot saprata: šķiršanās iemesls nebija strīds, dzīvoklis vai ļauna vīramāte. Īstais iemesls bija tas, ka viņa gadiem ilgi bija pievērusi acis uz svešu vienaldzību un saukusi to par mīlestību. Tas vakars tikai pielika pēdējo punktu.
Viņa ielika telefonu kabatā un devās gatavoties darbam. Uzņēmums auga, plāni kļuva arvien plašāki, un dzīve — pirmo reizi pēc ļoti ilga laika — patiešām piederēja viņai pašai. Ne sveša, ne aizlienēta, ne kāda dāvināta uz laiku. Viņas.