Mans tēvs nekad nav bijis nekāds dzērājs. Viņš nomira no plaušu vēža, jo gadiem strādāja kaitīgā ražotnē. Man toreiz bija tikai divpadsmit. Un es nevienam neļaušu mīdīt kājām viņa piemiņu.
Ilze pagriezās pret vīru. Andris stāvēja ar noliektu galvu, gluži kā skolnieks, kuru pieķēruši nedarbā.
— Un tu? — viņa klusi pajautāja. — Tu vispār kaut ko teiksi? Tava māte tikko pazemoja manus vecākus. Manu ģimeni. Mani pašu. Tu arī to norīsi? Tu nostājies viņas pusē?
Andris pacēla skatienu. Acīs bija tāds nogurums un bezcerība, ka Ilzei uz īsu mirkli pat kļuva viņa žēl. Taču tikai uz mirkli.
— Ilze, tu taču zini mammu, — viņš nomurmināja. — Viņa jau negribēja ļaunu. Vienkārši aizsvilās. Viņa vairs nav jauna. Nu ko tu kā bērns ņem pie sirds katru pateiktu vārdu? Izspruka muļķība, ar kuru negadās.
— Izspruka muļķība, — Ilze atkārtoja, it kā pagaršotu šos vārdus. — Viņa gadiem, soli pa solim, mani samaļ kā personību, bet tu to sauc par muļķību. Viņa aiz manas muguras spriež, kā izrīkoties ar manu nopelnīto naudu, bet tev tas ir “ar kuru negadās”. Viņa iespļauj dvēselē gan man, gan maniem vecākiem, un tu gaidi, lai es neapvainojos.
— Ko tu no manis gribi?! Lai es ar viņu sakautos?! — Andris pēkšņi pacēla balsi. Tajā kliedzienā bija tik daudz bezspēcības, ka Ilzei viss kļuva pavisam skaidrs. — Lai es viņu izmetu ārā?! Tā ir mana māte, saproti?! Māte!
— Bet es esmu tava sieva, — Ilze atbildēja. — Divpadsmit gadus esmu tava ģimene. Tikai tu, šķiet, to nekad īsti neesi sapratis.
Viņa vairs neko nepiebilda. Pagriezās un izgāja no virtuves. Guļamistabā Ilze no skapja augšējā plaukta nocēla nelielu ceļasomu un sāka tajā likt drēbes. Pirksti trīcēja tik stipri, ka blūzes un džemperi slīdēja ārā no rokām.
Pēc brīža durvju ailē parādījās Andris.
— Ko tu dari? — viņš izbiedēti vaicāja.
— Krāmēju mantas. Pagaidām padzīvošu pie Ineses.
— Ilze, nu beidz taču muļķoties! Tu tiešām vienas parastas ķildas dēļ taisies aiziet? Tu tagad vienkārši gribi pacelt savu cenu? Mamma jau droši vien pati nožēlo, es esmu pārliecināts!
No priekšnama atskanēja Sandras balss:
— Lai iet! Lai tinās, kur acis rāda! Līgavu mums netrūks, vēl labākas atradīsies! Atradušies te princese!
Ilze īsi, rūgti iesmējās un iemeta somā kosmētikas maciņu.
— Dzirdēji? — viņa pajautāja vīram. — Tava māte neko nenožēlo. Viņai ir vienalga. Un, izskatās, tev arī. Tev svarīgāk ir, lai viss paliek pa vecam. Lai viņa nāk, kad grib, slauka pret mani kājas, bet tu izliekies, ka nekas nav noticis. Lai es klusēju, smaidu un turpinu maksāt.
— Parunāsim rīt! — Andris mēģināja satvert somu. — Tu tagad esi uzvilkusies, pateiksi ko tādu, ko pēc tam pati nožēlosi!
Ilze ar asu rāvienu aizvilka rāvējslēdzēju, gandrīz iespiežot viņam pirkstus.
— Divpadsmit gadi, — viņa sacīja, skatoties viņam tieši acīs. — Divpadsmit gadus es cerēju, ka kaut kas mainīsies. Bet tu visu šo laiku tikai sēdēji malā un gaidīji, kad mēs ar tavu māti pašas tiksim galā. Tu neesi vīrs. Tu esi iemītnieks. Cilvēks, kurš dzīvo ar mani zem viena jumta un ērti izmanto manu algu.
— Tā nav taisnība! — viņš iesaucās. — Es tevi mīlu! Tu taču to zini!
— Mīli? — Ilze pārjautāja, velkot mugurā mēteli. — Tad kāpēc tu ne reizi savai mātei nepateici: “Pietiek, tā ir mana sieva, un es viņai esmu pateicīgs”? Kāpēc tu viņai nepaskaidroji, ka hipotēku maksāju es, kamēr tu savu algu turi sev? Kāpēc tu nekad nepieminēji, ka tieši es viņu vadāju pa ārstiem un pērku dārgas zāles, kad ar pensiju nepietiek? Kāpēc tu ļāvi viņai atkal un atkal saukt mani par tirgoni un izlecēju, bet pats tajā pašā laikā prasīji man naudu degvielai?
Andris klusēja. Viņa mute pavērās un aizvērās, kā zivij, kas izmesta krastā.
— Tieši tā, — Ilze noteica. — Nav, ko atbildēt.
Viņa pacēla somu un devās uz izeju. Jau pie durvīm Ilze apstājās un paskatījās uz vīramāti. Sandra stāvēja virtuves ailē, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Viņas sejā bija triumfējošs, gandrīz izaicinošs smaids.
— Nu? Ko sastingi? — Sandra smīnēja. — Ej prom? Laimīgu taciņu. Tikai atceries: dzīvoklis ir mūsu. Ja atgriezīsies, dzīvos pēc mūsu noteikumiem.
Ilze ilgi un uzmanīgi viņā raudzījās. Pēc tam pārvirzīja skatienu uz Andri.
— Zini, Andri, — viņa pateica mierīgi, gandrīz ikdienišķi, — es tiešām aizeju. Tikai ne uz laiku. Es iesniegšu šķiršanos. Un varat nesatraukties, uz jūsu dzīvokli es nepretendēšu. Man, paldies Dievam, ir pašai savs. Tas pats, ko nopirku pagājušajā gadā, kamēr jūs te prātojāt, kā mani veiklāk aptīrīt.
Sandras seja acumirklī pārmainījās. Šādu pavērsienu viņa acīmredzot nebija gaidījusi.
— Kāds vēl dzīvoklis? — viņa asi noprasīja.