Sandra piespieda plaukstas pie krūtīm, it kā viņai pēkšņi būtu sažņaudzies sirds rajonā.
— Andri, tu dzirdi? — viņa gandrīz vai ievaidējās. — Viņa man tagad pārmet maizes kumosu! Es viņai dzīvokli atdevu, bet viņa man degunā bāž kaut kādu remontu! Tagad viņai bizness, viņa mums te liela uzņēmēja! Bet mēs, izrādās, esam vienkārši rūpnīcas salašņas, jā?
— Mammu, pietiek, — Andris beidzot ierunājās. Viņš nolika krūzi malā un paskatījās uz sievu. — Ilze, nu kāpēc tev atkal jāsāk? Viņa taču tikai pajautāja. Tu vienmēr visu uztver kā uzbrukumu. Ja gribi, es tavā vietā atvainošos.
— Manā vietā? — Ilze lēni pārjautāja. Viņai šķita, ka kaut kas iekšā iešķindas un nostiepjas līdz pēdējai robežai. — Par ko tieši tu atvainosies, Andri? Par to, ka tava māte mani nupat nosauca par tirgus sievu? Par to, ka viņa manus nopelnītos līdzekļus uzskata par jūsu naudu? Vai par to, ka aiz muguras spriež, kā es jūs “par cilvēkiem vairs neturot”?
— Tu visu sagrozi! — Sandra spalgi iekliedzās. — Es vienmēr pret tevi esmu no visas sirds! Bet tu…
— Bet es pagājušajā mēnesī braucu pie jums, — Ilze viņu pārtrauca, pirmo reizi visas sarunas laikā paceļot balsi. — Kad jums vasarnīcā plīsa caurule. Atceraties? Es atcēlu trīs klientu tikšanās, iesēdos mašīnā un aizbraucu uz Cēsīm, jo jūs pa telefonu raudājāt, ka Andris darbā, bet māju appludina. Es sameklēju avārijas dienestu, samaksāju par steidzamu izsaukumu, nopirku jaunu sūkni par simt astoņdesmit eiro un trīs stundas stāvēju ledainā ūdenī līdz ceļiem, kamēr viņi mainīja cauruli. To jūs atceraties, Sandra?
Vīramātes seja kļuva tumši sarkana.
— Vai es tev to lūdzu? — viņa uzkliedza. — Tu pati atskrēji! Neviens tevi neaicināja! Un sūkni tu nopirki pašu lētāko, es internetā redzēju — bija arī divreiz dārgāki varianti! Tagad tu man uzskaitīsi savus labos darbus, it kā es tev būtu parādā līdz kapa malai?
Ilze iesmējās. Smiekli izlauzās asi, nervozi un dusmīgi, tik pēkšņi, ka viņa pati no tiem gandrīz sabijās.
— Pašu lētāko? — viņa pārjautāja. — Sandra, tas bija itāļu sūknis, viens no labākajiem savā klasē. Bet runa jau nav par naudu. Runa ir par to, ka es jums palīdzu visu laiku. Mēnesi pēc mēneša. Te ar naudu, te ar pārtiku, te ar sadzīves tehniku. Kad jūs slimojāt, es vedu zāles. Kad jums vajadzēja telefonu, es atdevu savu iepriekšējo, lai gan tas bija gandrīz jauns. Kad Andrim nebija naudas jūsu dzimšanas dienas dāvanai, es nopirku to kažoku, par kuru jūs sapņojāt trīs gadus. Un ne reizi — nevienu vienīgu reizi — jūs man nepateicāt pat vienkāršu, cilvēcīgu “paldies”.
Virtuvē iestājās tāds klusums, ka šķita — pat tējkanna pārstājusi šņākt.
— Kažoku… — Sandra nočukstēja, bet tūlīt pat attapās. — Un kas tad ir kažoks? Dāvana ir dāvana, nevis monēta, ar ko vēlāk tirgoties! Tu domā, ja tev ir nauda, vari visus nopirkt? Nopirkt manu cieņu? Nopirkt mana dēla mīlestību? Bez viņa tu neesi nekas! Kas tu vispār esi? Meitene no kaut kādas nomales, kas ieradās iekarot Liepāju! Tava māte — skolotāja mazpilsētas skolā, tēvs — dzērājs, kas pameta ģimeni! Ko tu te no sevis tēlo?
Tas bija sitiens zem jostasvietas. Precīzs, auksts, aprēķināts. Tāds, kādu spēj izdarīt cilvēks, kuram tu pati reiz, uzticības brīdī, esi parādījusi savas ievainojamākās vietas. Toreiz Ilze bija domājusi, ka vīramāte viņai kļuvusi gandrīz kā tuviniece, un bija pastāstījusi par bērnību.
Ilzei acu priekšā satumsa. Viņa satvēra galda malu, lai nezaudētu līdzsvaru.
— Apklustiet, — viņa pateica ļoti klusi. — Apklustiet tūlīt pat.
— Un kas tad nu? Patiesība acīs kož? — Sandra vairs nespēja apstāties. Vārdi no viņas gāzās ārā kā smags auto, kam atteikušas bremzes. — Tu domā, es nesaprotu, kāpēc tu apprecējies ar Andri? Tev vajadzēja deklarētu dzīvesvietu Liepājā! Tev vajadzēja dzīvokli! Tu izmantoji manu dēlu!
— Mammu, pietiek! — Andris pēkšņi iekliedzās. Viņš bija nobālējis, uz pieres parādījās sviedri. — Ko tu vispār runā?
— Tu vispār klusē! — māte viņam uzbrēca. — Viņa tevi aptinusi ap pirkstu, bet tu vēl priecīgs! Sēdi viņai zem tupeles kā lupata!
Ilze iztaisnojās. Denos vēl dunēja, taču balss, kad viņa sāka runāt, kļuva gandrīz mierīga. Ledaina. Ar tādu balsi pasludina spriedumu.
— Sandra, pirmkārt, deklarācija Liepājā man bija jau trīs gadus pirms iepazinos ar jūsu dēlu. Es nopirku istabu komunālajā dzīvoklī par savu naudu, ko nopelnīju, strādājot trīs darbos vienlaikus. Otrkārt, kad es precējos ar Andri, viņš dzīvoja šajā dzīvoklī, kas vairāk atgādināja šķūni ar septiņdesmito gadu tapetēm un lētu sekciju pie sienas. Par mājokli to pārvērtu es. Un, treškārt, par manu ģimeni jūs nerunāsiet šādā tonī.