— Es tevi lūdzu, Ilze, nu kādi vēl piecsimt eiro? Tu pati viņu atskaitēs esi redzējusi, kādi tur ienākumi? — vīramātes Sandras balss pāršķēla vakara klusumu virtuvē tik asi, it kā ar nazi būtu pārgriezts sviesta gabals. Ilze sastinga priekšnamā, pat nepaspējusi novilkt otru kurpi. — Tā tava vedekla pa kluso sev māju Saulkrastos nopirkusi, kamēr jūs te ar makaroniem iztiekat. Es tev saku — viņa mūs par cilvēkiem vairs neuzskata.
Ilze stāvēja gaitenī, piespiedusi pie krūtīm iepirkumu maisu. Tajā bija diētiskās sausmaizītes, liesais biezpiens, svaigi zaļumi — parasts komplekts ģimenes vakariņām. Turpat gulēja arī dārgu konfekšu kārba Sandrai, ko Ilze allaž nopirka “tāpat vien, pie tējas”, jo zināja, ka vīramātei tās ļoti garšo. Tagad šī kārba, kas bija paņemta ar pavisam patiesu vēlmi iepriecināt, pēkšņi šķita kā neveikla, pat pazemojoša dāvaniņa.
Virtuvē uz brīdi iestājās klusums. Varēja dzirdēt vien karotītes šķindoņu pret krūzes malu. Tas bija Andris — viņas vīrs — nervozi maisīja cukuru. Viņš tā darīja vienmēr, kad māte uzsāka savu iemīļoto dziesmu.
— Mammu, nu pietiek, — Andra balsī bija nogurums, taču ne miņas no īstas pretošanās. Tā nerunā cilvēks, kurš vēlas apstādināt notiekošo; tā drīzāk lūdz, lai vismaz runā klusāk. — Kāda vēl māja? Viņa jau desmit gadus strādā kā zirgs. Ja arī kaut ko ir nopelnījusi, tad ar savu darbu.
— Ar savu darbu! — Sandra nicīgi nošņācās. — Un tu tad ko dari savā būvniecībā? Tu man esi inženieris! Bet viņa kas ir? Tirgotāja! Atnāca uz gatavu dzīvi, ne pirkstu nav pakustinājusi. Sēž savā salonā, vīlē nagus, bet tu pēc viņas pārpalikumus lasi.
Ilze aizvēra acis. Tātad tā. Desmit gadu laikā no nulles izveidot skaistumkopšanas salonu tīklu, sākot ar mazu, mitru pagrabiņu īrē — tas, izrādās, ir “vīlēt nagus”. Bet viņas vīrs, kurš jau divpadsmit gadus sēž vienā un tajā pašā amatā arhitektu birojā ar stabilu septiņsimt eiro algu, — tas gan nozīmē “lauzt muguru”.
Viņa ar spēku aizcirta ārdurvis, lai virtuvē beidzot saprastu: viņa ir atnākusi.
— Esmu mājās, — Ilze skaļi paziņoja, dodamās uz viesistabu un pat nepaskatīdamās virtuves virzienā. — Kāds vispār vakariņas ēdīs?
No virtuves tūlīt izslīdēja Sandra. Pilnīga, stalta sieviete ar augstu frizūru, kas viņu padarīja līdzīgu kādreizējai operas dīvai, kura sen aizgājusi no skatuves. Viņa teatrāli sasita plaukstas.
— Ai, Ilze, mēs tieši par tevi runājām! Slavējām, protams. Es Andrim saku, cik ļoti viņam ar sievu paveicies. Gan skaista, gan gudra, gan labi pelna.
Ilze ieskatījās viņas gaišajās, mazliet izvalbītajās acīs. Tur, pašā dziļumā, viļņojās kaut kas tumšs un lipīgs. Tā nebija mīlestība. Pat ne naids. Tā bija skaudība.
— Paldies, Sandra, — Ilze atbildēja sausi un iegāja virtuvē. — Esmu nogurusi, tāpēc iztiksim bez pieklājības teātra. Es dzirdēju, ko jūs teicāt.
Andris bija sastindzis pie loga ar krūzi rokā. Viņa sejā bija tāds izteiksmīgs izmisums, it kā viņš ļoti vēlētos atrasties jebkur citur — kaut vai Antarktīdā. Vai dziļā šahtā.
— Un ko tieši tu dzirdēji? — vīramāte pajautāja izaicinoši, vienā mirklī nomainot taktiku.
— Par māju Saulkrastos, — Ilze sāka likt produktus uz galda. Kustības bija mierīgas, tikai pirksti no sasprindzinājuma viegli trīcēja. — Par makaroniem. Par to, ka es jūs neuzskatot par cilvēkiem.
— Un kas, vai tad tā nav taisnība? — Sandra ielika rokas sānos.
Tas bija brīdis, kurā viss salūza. Vēl pirms sekundes notikušo varēja pārvērst muļķīgā jokā, kaut kādā “ak, es taču ne tā biju domājusi”. Ilze gaidīja. Viņa paskatījās uz Andri. Viņš klusēja. Skatījās savā krūzē tā, it kā tur būtu paslēpta vismaz dārgumu karte.
— Kas tieši nav taisnība? — Ilze klusi pajautāja.
— Viss! Tu domā, ka esi īpaša? Ja tev kabatā ir mazliet vairāk naudas, tad tagad esi karaliene? Bet to, ka mēs ar Andra tēvu visu mūžu rūpnīcā rāvāmies, lai viņam nopirktu dzīvokli, tu esi piemirsusi? Kur jūs tagad dzīvotu, ja nebūtu mūsu?
Ilze pagriezās pret viņu. Lēni, ļoti lēni — kā cieši saspiesta atspere, kuru atlaiž tikai ar stingru paškontroli.
— Es neesmu to aizmirsusi, Sandra. Šo dzīvokli patiešām nopirkāt jūs ar Juri. Un es jums par to biju bezgala pateicīga. Tieši tāpēc, kad pirms pieciem gadiem taisījām kapitālo remontu, es ieliku tajā visus savus iekrājumus — piecpadsmit tūkstošus eiro. Es pārvērtu vecmodīgo, vēl no vecmāmiņas laikiem palikušo remontu par normālu, mūsdienīgu mājokli. Toreiz jūs pateicāt “paldies” un jau nākamajā dienā par to aizmirsāt. Bet kredītu par remontu es nomaksāju divu gadu laikā. Pati. Bez jūsu palīdzības.
Sandra apjuka. Viņa nebija radusi, ka kāds viņai iebilst. Visa ģimene gadiem bija dzīvojusi pēc vienkārša likuma: “mamma pateica — pārējie piekrita.” Andris joprojām klusēja.
— Ak, tātad tagad tu šādi runā! — vīramāte sašutusi iesaucās.