Neviens no jums te nav deklarēts — un jūs, Ilze, lai kā arī centāties, to nepaspējāt nokārtot. Bez īpašuma tiesībām un bez deklarētas dzīvesvietas manā dzīvoklī jūs esat tikai viesi. Un viesus, kuri uzvedas šādi, es drīkstu palūgt doties prom. Māri, lūdzu, paskaidrojiet viņai, lai šeit vairs netiek rīkotas izrādes.
Jurists neveikli ieklepojās un novērsa skatienu uz loga pusi.
— Ja runājam juridiski… īpašniekam šādas tiesības tiešām ir. Jā.
— Lūk, — Anna pavēra virtuves durvis vēl plašāk. — Tad krāmējieties.
Promiešana ievilkās ilgi un skaļi. Ilze vaidēja tā, lai dzirdētu viss kāpņu telpas stāvs, apgalvodama, ka nabaga vecu, slimu sievieti izmet uz ielas. Sandra klusēdama stūma drēbes un mantas rūtainajās somās. Andris skraidīja no mātes pie sievas un atpakaļ, atkārtodams vienu un to pašu: “mums jāparunā”, “tas ir neprāts”, “Anna, nu nāc pie prāta”.
Taču Anna pie prāta nenāca tādā nozīmē, kādu viņš bija iedomājies.
Viņa pati izsauca viņiem taksometru. Pati nonesa lejā somas — tikai tāpēc, lai viss beigtos ātrāk. Pēc tam stāvēja pie mājas durvīm, sakrustojusi rokas uz krūtīm, kamēr Ilze kāpa mašīnā ar cieši sakniebtām lūpām un skatienu, kas varētu izdedzināt caurumu sienā.
Andris pienāca pēdējais. Plecā viņam karājās ceļa soma. Seja bija tāda, it kā viņš pats nesaprastu, kurā brīdī viss aizgājis tik tālu.
— Anna… un Jānis?
— Jānis paliek ar mani. Tu esi viņa tēvs, un tu viņu satiksi. Par visu vienosimies mierīgi, caur cilvēkiem, kuri prot kārtot šādas lietas, nevis slepus vedot juristus man aiz muguras. Bet dzīvot viņš dzīvos šeit. Savās mājās.
— Tu izjauc ģimeni.
Anna paskatījās uz viņu un pēkšņi sajuta, ka dusmas ir izplēnējušas. Palikušas bija tikai nogurdinošas skumjas.
— Andri, ģimeni nesalauzu es. Es tikai beidzot nosaucu notikušo īstajā vārdā.
Viņš vēl brīdi stāvēja. Droši vien gaidīja, ka viņa metīsies pakaļ, satvers viņu aiz piedurknes un lūgs palikt. Anna nekustējās. Andris iekāpa taksometrā, durvis aizcirtās, un mašīna lēnām aizbrauca.
Jānis no skolas atgriezās pēc kādas stundas. Viņš apstājās gaitenī, pamanījis, ka rūtaino somu vairs nav. Svešās čības bija pazudušas. Viņa istabas durvis stāvēja vaļā, un rotaļu mašīnītes atkal bija sakārtotas plauktā.
— Mammu, kur visi palika?
Anna pietupās dēlam pretī, lai viņu acis būtu vienā līmenī.
— Vecmāmiņa Ilze un tante Sandra aizbrauca pie sevis. Tētis kādu laiku dzīvos atsevišķi.
— Pavisam?
— Es vēl nezinu, saulīt. Bet tu viņu redzēsi. Viņš nekur nepazudīs. Viņš ir tavs tētis.
Jānis brīdi domāja, saraucis pieri.
— Un savā istabā tagad atkal gulēšu es?
— Tikai tu. Vienmēr.
— Un vecmāmiņa vairs neteiks, ka esmu egoists?
Anna pievilka dēlu sev klāt un apskāva tik cieši, cik vien varēja.
— Neviens tev vairs tā neteiks. Nekad.
Viņi abi aizgāja uz virtuvi. Anna plaši atvēra abus logus, lai beidzot izvēdinātu smago, sīpolu un kāpostu piesūkušos smaku. No skapīša dziļuma viņa izvilka savu mīļāko tēju, kuru Ilze bija nogrūdusi nezin kur. Viņa uzlēja divas krūzes — sev stiprāku, Jānim maigāku, ar pienu.
— Jāni, varbūt pasūtām picu? — viņa pēkšņi ierosināja. — Šodien. Tāpat vien.
— Ar desu?
— Ar kādu vien gribēsi.
Dēla seja iemirdzējās.
Viņi sēdēja pie galda divatā. Klusumā, kuru vairs nepārsita skaļš seriāls no televizora un neviena nelūgti pamācījumi. Aiz loga pie pieturas nošķindēja tramvajs. Virtuvē vairs nesmaržoja pēc kāpostiem — tur ienāca vēss vakara gaiss un tīruma sajūta, it kā dzīvoklis pats beidzot būtu ievilcis elpu.
Vēlāk, kad Jānis jau gulēja, Anna atgriezās virtuvē. Ielēja sev tēju un apsēdās pie loga. Priekšā vēl bija daudz nepatīkamu lietu: šķiršanās, sarunas ar juristu, paskaidrojumi dēlam, kopīgo paziņu šķībie skatieni, jo Ilze noteikti jau visiem būs izstāstījusi, cik Anna ir nežēlīga un nepateicīga. Priekšā bija viss tas smagais, nervus plosošais darbs, kas nez kāpēc vienmēr paliek sievietei pēc tam, kad vīrietis savārījis ziepes.
Tomēr Annai nebija bail.
Daudz briesmīgāk būtu bijis palikt klusējot. Parakstīt tos papīrus. Piekrist “pagaidu” deklarēšanai, kas pēc tam kļūtu par mūžīgu klātbūtni. Izlikties, ka gaitenī nav svešu somu, ka sveša sieviete neguļ viņas dēla gultā, ka bērna pasaule nav iespiesta kastē un aizstumta malā.
Viņa atcerējās vectēvu. Kad Pēteris viņai reiz pasniedza atslēgas, viņš bija teicis: “Kam pieder durvis, tam pieder arī sava dzīve.”
Ilgu laiku Anna domāja, ka runa ir par slēdzenēm, sienām un kvadrātmetriem. Tikai tagad viņa saprata — vectēvs nebija runājis par dzīvokli vien. Viņš bija runājis par robežu. Par to neredzamo līniju, ko cilvēks novelk ap sevi un kuru nevienam nav ļauts pārkāpt bez atļaujas. Pat tuviniekiem ne. Īpaši tiem, kuri piesauc “ģimeni”, lai šo robežu izdzēstu.
Anna izdzēra tēju līdz galam. Izskaloja krūzi, nolika to žāvētājā un izslēdza gaismu.
Un pirmo reizi pēc daudzām nedēļām viņa aizmiga savās mājās tā, kā cilvēkam savās mājās arī pienākas gulēt, — zinot, ka no rīta neviens svešs negrabēs viņas virtuvē ar katliem, nepārcilās viņas mantas un nemācīs, kā viņai jādzīvo.
Durvis bija aizslēgtas. Atslēga atradās tur, kur tai jābūt. Un šo durvju saimniece — tātad arī savas dzīves noteicēja — atkal bija viņa pati.