— Neskaidrs, tāpēc izdomājāt pārcelt viņu pie manis? — Anna lēni pārjautāja. — Vietas taču pietiek, vai ne?
— Nu… es tikai domāju, ka tā būtu ērtāk, — Andris sāka taisnoties. — Ja mamma būtu deklarēta šeit, viņai ar pensiju viss vienkāršāk, pie ārsta pēc dzīvesvietas arī…
— Tātad tu gribēji deklarēt savu māti manā dzīvoklī. Uz palikšanu.
— Ne jau uz palikšanu. Uz laiku.
— Andri, cilvēku, kurš ir deklarēts un pats negrib izdeklarēties, izdabūt ārā ir gandrīz neiespējami. Tā nav tikai kaut kāda lapiņa reģistrā. Tā ir tiesība dzīvot šeit. Tu tiešām to nesaproti? Vai izliecies?
Viņš neatbildēja. Un viņa klusēšana Annai pateica vairāk nekā jebkuri vārdi.
— Un daļa dzīvoklī? — viņa turpināja jau daudz klusāk. Balss bija mierīga, bet iekšā viss trīcēja. — Jūs ar viņu apspriedāt, kā man atņemt gabalu no mana īpašuma.
— Nevajag pārspīlēt! — Andris uzsprāga. — Es arī te esmu ieguldījies! Lamināts, krāsošana, tas stulbais krāns virtuvē! Man ir tiesības!
— Tu ieguldījies mājoklī, kur dzīvo kopā ar sievu un dēlu. Savās mājās. Bet izrādās, tu nevis palīdzēji ģimenei, bet krāji sev daļu.
— Es domāju, ka mēs esam ģimene!
— Ģimene, — Anna atkārtoja kā atbalsi. — Ģimenē lēmumus pieņem kopā. Nevis vīrs ar māti čukst pa kaktiem un skraida pie apsardzes sievietes izprašņāt, kā apiet sievu.
Viņai šķita, ka zemāk krist vairs nav iespējams. Izrādījās — ir.
Pēc divām dienām Anna no darba pārnāca agrāk nekā parasti. Vadītājs bija palaidis viņu mājās pirms laika. Viņa atslēdza durvis ar savu atslēgu un jau gaitenī sadzirdēja virtuvē svešu vīrieša balsi — gludu, piesardzīgi laipnu, ar papīru čaboņu fonā.
Pie viņas virtuves galda sēdēja četri cilvēki. Ilze. Ilzes māsa Sandra. Andris. Un nepazīstams vīrietis pelēkā uzvalkā, kura priekšā bija atvērta mape ar dokumentiem.
— Ak, te arī saimniece, — vīrietis sacīja un mazliet piecēlās. — Ļoti labi. Mēs tieši jūs gaidījām.
— Kas jūs esat? — Anna palika stāvam uz sliekšņa.
— Anna, tas ir Māris, — Andris steigšus ierunājās. — Jurists. Ģimenes jautājumos. Mēs te… šo to pārrunājām.
— Ko tieši jūs pārrunājāt pie mana galda?
Ilze piecēlās, sakārtoja jaku, un viņas balsī pēkšņi parādījās sveša cietība. No ierastās medainās maiguma maskas nebija palicis ne miņas.
— Anna, apsēdies. Saruna ir nopietna. Mēs pakonsultējāmies ar gudriem cilvēkiem. Tātad tā. Andris sešus gadus ir licis līdzekļus šajā dzīvoklī — tas ir viens. Pēc likuma viņam pienākas daļa — tas ir divi. Jānis ir viņa dēls un mantinieks, arī bērns jāpasargā — tas ir trīs. Un es, vecmāmiņa, kur man vecumdienās likties, ja nu kas notiek? Deklarēšos šeit kā radiniece, viss kā pienākas, bez skandāliem.
Jurists maigi pastūma papīrus Annas virzienā.
— Inese… atvainojiet, Anna. Te nav nekā briesmīga. Iesniegums par Ilzes deklarēšanu šajā adresē. Un vienošanās par to, ka daļa īpašuma tiek atzīta par kopīgi iegūtu, ņemot vērā laulātā ieguldījumu. Parakstīsiet — un jautājums būs atrisināts. Visi apmierināti, ģimenē miers.
Anna skatījās uz lapām. Uz kārtīgi savilktajām rindām. Uz tukšajām vietām, kur bija paredzēts viņas paraksts. Tad viņa pacēla acis uz vīru. Andris skatījās galdā.
— Andri, — viņa klusi teica. — Paskaties uz mani.
Viņš pacēla skatienu. Tajā nebija pat īstas vainas. Drīzāk aizvainota bērna spīts, it kā pāri šobrīd darītu viņam.
— Tu to visu sagatavoji, — Anna sacīja. — Kamēr es strādāju un pelnīju mūsu dzīvei, tu atvedi uz manu māju juristu, lai nogrieztu gabalu no mana mantojuma. Un lai iedeklarētu šeit savu māti. Uz visiem laikiem.
— Anna, tas taču ir tikai taisnīgi…
— Par taisnīgumu tu man labāk nerunā.
Viņa pievērsās juristam un paņēma no galda pildspalvu. Ilze acumirklī paliecās uz priekšu, viņas acīs uzplaiksnīja uzvaras prieks. Sandra pat aizturēja elpu. Andris saspringa.
Anna pagrozīja pildspalvu pirkstos. Tad nolika to atpakaļ uz galda.
— Māri, paldies, ka atnācāt. Lūdzu, savāciet savus dokumentus un dodieties prom.
— Anna, varbūt nesteidzieties. Apdomājiet…
— Es jau apdomāju. Ņemiet papīrus.
Jurists paskatījās uz Ilzi. Viņa kļuva bāla.
— Anna, nu neesi muļķe…
— Tagad, — Anna pārlaida skatienu pār virtuvi, — es pateikšu to, kā dēļ, šķiet, viss šis teātris arī tika sarīkots. Klausieties uzmanīgi. Visi.
Viņa piegāja pie loga un atvēra vēdlodziņu. Virtuvē stāvēja tik smaga ceptu sīpolu smaka, ka kļuva grūti elpot. Tad Anna pagriezās atpakaļ.
— Sakravājiet mantas un ejiet prom no mana dzīvokļa. Visi. Ilze — jūs. Sandra — jūs arī. Un tu, Andri. Arī tu.
Virtuvē iestājās tāds klusums, ka šķita — apstājies pat pulkstenis. Pat jurists sastinga ar mapi rokās.
— Tu… mani? — Andris pieslējās kājās. — Anna, kas tev notiek? Es esmu tavs vīrs!
— Biji. Laulības šķiršanas pieteikumu iesniegšu pati. Bet šobrīd — jā, arī tu. Ej sakravāt somu.
— Tev nav tiesību! — Ilze spalgi iekliedzās. — Te dzīvo mans dēls! Mans mazdēls! Mēs nekur neiesim!
— Man ir tiesības, — Anna atbildēja tik mierīgi, ka Ilze apklusa. — Dzīvoklis ir uz mana vārda — tas man pieder pēc dāvinājuma līguma.