— Tu esi pārvērtusi svešu dzīvokli par graustu! Tavas piedzērušās ballītes dēļ mana sieva aizgāja! Bet tu te guļi un vēl prasi minerālūdeni?! Celies augšā un ej savākt visu to mēslu, ko pati esi atstājusi!
— Kāpēc tu uz mani brēc?! — Ilze acumirklī zaudēja savu raudulīgo, žēlabaino toni un strauji piecēlās sēdus uz dīvāna. Dusmas savilka viņas seju neglītā grimasē, un pēkšņi ārā izlīda tieši tā rupjā, nekaunīgā daba, kuru Anna bija saskatījusi jau pašā sākumā. — Es, starp citu, esmu tava māsa! Tu pats teici, ka tā ragana nav tevis cienīga, ka viņai galvā ir tikai lupatas un kārtība! Un tagad tu mani pataisi par vainīgo? Ej tu ratā, brālīt! Rīt piezvanīšu mammai un izstāstīšu, kā tu pret mani izturies!
Jānis sastinga, it kā viņam sejā būtu ieliets ledains ūdens. Šī nekaunība bija tik atklāta, tik kaili pašsaprotama, ka pēdējais miglas plīvurs no viņa acīm beidzot nokrita. Viņa priekšā vairs nestāvēja “nabaga studente, kurai ir stress”, bet izlutināta, savtīga jauna sieviete, kurai patiesībā bija vienalga gan par Annu, gan par viņu pašu. Ilze viņu bija izmantojusi kā ērtu aizsegu, kā bezmaksas apkalpošanu un kā vairogu pret jebkādām sekām. Un tieši šīs meitenes dēļ viņš bija sagrāvis savu laulību.
Viņš izvilka no kabatas telefonu. Pirksti trīcēja tik stipri, ka ekrāns vairākkārt nepaklausīja, līdz beidzot viņš atrada kontaktos sievas numuru un nospieda zvanīšanas pogu. Garie, vienmuļie signāli skanēja tukšajā, izpostītajā dzīvoklī kā dobji atbalsoti sitieni. Tie šķita bezgalīgi, un katrs nākamais dūra ausīs sāpīgāk par jebkuru kliedzienu.
Viesnīcas numurā valdīja gandrīz ideāls klusums. Uz naktsgaldiņa noliktais telefons īsi ievibrējās, un tā aukstā gaisma uz brīdi pāršķēla krēslu. Anna novērsa skatienu no aiz loga mirgojošajām nakts pilsētas ugunīm un palūkojās uz ekrānu. Tur izgaismojās vārds, kas vēl pavisam nesen būtu licis viņas sirdij satraukti sarauties: “Vīrs”.
Vēl vakar, ieraugot šo uzrakstu, viņa automātiski būtu saspringusi. Ko viņš atkal aizmirsis nopirkt? Ar ko šoreiz sastrīdējies? Kuram no viņa daudzajiem radiem pēkšņi vajadzīga glābšana, nauda, naktsmājas vai vakariņas? Taču tagad viņā neatsaucās nekas. Ne ļauns prieks, ne skumjas, ne vēlēšanās izkliegt visu, kas gadiem krājies kaklā. Tikai gluda, auksta, dziedējoša tukšuma sajūta.
Anna lēnām pastiepa roku pēc telefona. Ar diviem mierīgiem, precīziem pieskārieniem viņa nosūtīja šo numuru melnajā sarakstā, pēc tam ieslēdza lidmašīnas režīmu. Nekādu nakts histēriju. Nekādu novēlotu atvainošanās mēģinājumu. Nekādu tukšu solījumu, kuru cena jau sen bija zināma. Šī izrāde bija beigusies. Galīgi un neatgriezeniski.
— Abonents šobrīd nav sasniedzams, lūdzu, atstājiet ziņu… — mehāniskā, vienaldzīgā operatora balss Jānim klausulē noskanēja kā tiesneša āmura sitiens.
Viņš lēni nolaida roku. Telefons izslīdēja no mitrajiem, pēkšņi pavisam vārgajiem pirkstiem un ar klusu, smagu troksni nokrita uz ar alu notašķītā parketa. Ilze joprojām sēdēja uz sabojātā dīvāna, krūtīm pāri sakrustojusi rokas bezizmēra T kreklā, tomēr viņas duļķainajā skatienā jau sāka parādīties auksta apjausma: ierastā ģimenes shēma, kurā visi viņai piekāpās un pēc tam visu nokārtoja, šoreiz bija salūzusi.
— Zvani mammai, Ilzīt, — Jānis sacīja ļoti klusi, svešā, pilnīgi iztukšotā balsī, skatoties nevis uz viņu, bet it kā cauri viņai. — Ņem telefonu jau tagad un sūdzies, cik briesmīgi te pret tevi izturas. Tikai neaizmirsti pieminēt vienu sīkumu: rīt līdz vakaram mēs abi ar koferiem būsim uz ielas.
— Kā tas ir — uz ielas? — Ilze nedroši samirkšķināja acis. Viņas nekaunīgā aizsargmaska ieplaisāja tik redzami, ka to vairs nevarēja noslēpt. — Tu taču pats vienmēr bļāvi, ka tas ir jūsu kopīgais dzīvoklis! Ka tu te remontu taisīji, ka jums viss ir uz pusēm!
— Es bļāvu to, kam man pašam izmisīgi gribējās ticēt, lai tavu “inteliģento” dzerstiņu biedru priekšā neizskatītos pēc pilnīga niecības, — Jānis rūgti iesmējās, un šie smiekli izklausījās gandrīz pēc vaida. Viņa seja tajā mirklī kļuva sveša, salauzta, it kā vienas nakts laikā būtu novecojusi par desmit gadiem. — Dzīvoklis ir viņas. Pilnībā. Līdz pēdējai naglai, līdz pēdējai grīdlīstei. Mums ir stingrs laulības līgums, kuru es pats pirms kāzām lepni parakstīju, tēlodams cēlu, nesavtīgu bruņinieku. Un, ja līdz rītdienas vakaram mēs te visu neizlaizīsim līdz sākotnējam spīdumam, viņa mūs noslīcinās prasībās par materiālajiem zaudējumiem. Tici man, Annai pietiks naudas labākajiem advokātiem pilsētā.
— Viņa vienkārši blefo! Grib tikai uzsist sev cenu! — Ilze iekliedzās, taču viņas lūstošajā balsī jau skaidri skanēja īsta panika.
— Nē, Ilze. Blefojis visu savu nožēlojamo dzīvi esmu es, — Jānis smagi pieliecās, pacēla no grīdas Annas pamestos dzeltenos cimdus un ar spēku svieda tos māsai. Tie slapji nopļekšķēja viņai klēpī. — Bet viņa vienmēr izdara tieši to, ko pasaka. Tāpēc cel savu pakaļu augšā, ņem spaini, birsti un ej berzt nost savu vēmekļu pēdas no flīzēm. Es tikmēr skatīšos sludinājumus un mēģināšu atrast mums vislētāko īres kambari kaut kur nomalē par tām kapeikām, kas vēl palikušas manā algas kartē. Un lūdzies visiem dieviem, lai mums pietiktu vismaz drošības naudai.
Nākamais rīts atnāca dzidrs, ass un salti gaišs. Anna pamodās tieši septiņos, pat neuzlikusi modinātāju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņai galva nebija smaga no sastāvējuša gaisa, kurā vienmēr bija jūtamas tabakas dūmu pēdas. Nebija arī tās lipīgās, velkošās noguruma sajūtas, kas parasti palika pat pēc miega. Viņa nesteidzīgi iegāja dušā, pasūtīja siltas brokastis uz numuru un, ietinusies sniegbaltā halātā, apsēdās krēslā pie loga.
Karstā kafija smaržoja stipri un rūgteni patīkami. Anna to dzēra maziem malkiem, vērojot, kā pirmie saules stari pārslīd pāri stiklotajām augstceltņu fasādēm. Pasaule aiz loga izskatījās tīra, asa un neparasti mierīga. Tieši deviņos viņa atvēra klēpjdatoru un piezvanīja savam juristam.
— Labrīt, Andri, — viņas balss bija skaidra, moža un lietišķi mierīga. — Jā, es zvanu personiskā jautājumā. Man nekavējoties jāuzsāk šķiršanās procedūra. Tieši tā, pēc iespējas ātrāk. Mantisku strīdu nebūs, laulības līgums ir spēkā pilnā apmērā. Vēl man vajadzēs uzticamu atslēgu servisa kontaktus — šovakar pēc septiņiem manā dzīvoklī jānomaina pilnīgi visas slēdzenes. Adresi tūlīt nosūtīšu jums ziņā.
Tajā pašā laikā dzīvoklī pilsētas otrā malā valdīja nomācoša bezcerība, kas smaržoja pēc sviedriem, hlora un lētas sadzīves ķīmijas. Jānis ar sarkanām, neizgulētām acīm un līdz asinīm noberztām pirkstu locītavām rāpoja uz ceļiem pa grīdu, izmisīgi cenšoties ar kodīgu traipu tīrītāju izvilkt sarkanvīna pēdas no gaišā koka. Blakus istabā Ilze histēriski berza grīdlīstes, ar ziepjainām rokām izsmērējot pa bālo seju dusmu asaras.
Gaisā karājās biezs, acis grauzošs hlora, lēta skuju aromāta atsvaidzinātāja un absolūtas nolemtības maisījums. Koridorā pie ārdurvīm, kā pamesti un nevienam nevajadzīgi dzīvnieki, viens pie otra piespiedušies stāvēja divi milzīgi rūtaini maisi un viens nobružāts vecs koferis. Tas arī bija viss, ko Jānis bija nopelnījis piecos laulības gados.
Viņš ar pūlēm piecēlās, balstoties uz kājām, kas drebēja no pārslodzes, un palūkojās uz koridora sienu. Vēl vakar tur karājās viņu vienīgā kāzu fotogrāfija sudrabotā rāmītī. Anna to bija paņēmusi jau iepriekšējā vakarā, aiz sevis atstājot tikai kailu metāla naglu un tikko saskatāmu gaišāku kvadrātu uz tapetēm. Un tieši tad, raugoties šajā tukšajā vietā, Jānis beidzot līdz fiziskām sāpēm krūtīs aptvēra, ko patiesībā ir zaudējis.
Viņš nebija zaudējis vienīgi ērtu dzīvesvietu, siltas vakariņas un sakārtotu ikdienu. Viņš pats, ar savām rokām, izdabājot citu kaprīzēm un savai gļēvulībai, bija saminis sievieti, kura viņu mīlēja par spīti visam. Sievieti, kas ik dienu nemanāmi turēja viņa dzīvi kopā un padarīja viņu par cilvēku, nevis par to tukšo, nožēlojamo radījumu, par kādu viņš tagad bija kļuvis.
Vakarā Anna izkāpa no taksometra pie mirdzoša biznesa centra, kur atradās viņas birojs. Viņai mugurā bija nevainojami piegriezts kafijas toņa kostīms, viegls grims bija paslēpis iepriekšējās dienas pārdzīvojumu pēdas, bet acīs bija redzams miers — stingrs, nesatricināms un pilnīgi skaidrs. Somiņā klusi nopīkstēja telefons. Bija pienākusi īsa ziņa no Andra.
Jurists lietišķi informēja, ka atslēgas nodotas uzticamam kurjeram, jaunās slēdzenes ir uzstādītas un dzīvoklis pilnībā atbrīvots no nepiederošām personām.
Anna uz mirkli apstājās. Viņa dziļi ievilka plaušās vēso vakara gaisu un pavisam viegli, patiesi pasmaidīja pati savām domām. Tad viņa sakārtoja somiņu uz pleca un ātrā, drošā solī devās uz biznesa centra rotējošajām durvīm.
Viņas dzīve tajā nelaimīgajā vakarā nebija sabrukusi. Gluži pretēji — tā tikai tagad sākās. Tīra, brīva un, pats galvenais, beidzot piederoša tikai viņai pašai…