Skatiens bija tik auksts un tukšs, ka tajā nebija palicis ne kripatas no sievietes, kura vēl pirms stundas centās kaut ko glābt.
— Jāni, šķiet, tev uz nervu pamata ir sākušās nopietnas atmiņas problēmas, — viņa noteica klusi, gandrīz vienaldzīgi. — Šis dzīvoklis tika nopirkts vēl pirms mūsu laulībām. Hipotekāro kredītu es maksāju trīs gadus, strādājot bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Šīs mēbeles, visa sadzīves tehnika, katra skrūvīte un katra nagla šajās sienās ir iegādāta par manu naudu. Tu te ienāci pirms pieciem gadiem ar vienu vecu čemodānu. Tajā bija pāris novalkātu džemperu, dezodorants un spēļu konsole. Un es tev apsolu — tieši ar tādu pašu mantību tu no šejienes arī aiziesi.
— Nebiedē mani ar saviem papīriem! — Jāņa balss pēkšņi pārtrūka neglītā, spalgā notī, un viņš strauji izslējās, acumirklī zaudēdams visu savu tēloto pašpārliecinātību. Vaigos atkal uzmetās sarkani plankumi. — Mēs esam oficiāli precējušies piecus gadus! Tas ir kopīgi iegūts īpašums! Es arī te esmu ieguldījies! Remontā palīdzēju! Puse no visa šitā pēc likuma pienākas man!
Anna sausi iesmējās, taču tajos smieklos nebija ne prieka, ne siltuma.
— Tu ieguldījies ar savu klātbūtni? Vai ar tām tapetēm gaitenī, kuras uzlīmēji šķībi un kuras pēc tam pārtaisīja meistars? — viņa aizvilka ceļasomas stingro rāvējslēdzēju un pārlika siksnu pār plecu. — Rīt no rīta ar tevi sazināsies mans advokāts. Es tev dodu tieši vienu diennakti — līdz rītdienas vakaram. Pa šo laiku tu kopā ar savu “smalko” māsu izvācies no mana dzīvokļa un savāc visu, kas tev pieder. Un es ļoti iesaku tev pasūtīt profesionālu uzkopšanu, turklāt par savu naudu. Lai viss būtu nomazgāts līdz tādam stāvoklim, kādā bija pirms šī bara ierašanās. Ja atradīšu kaut vienu skrambu uz tehnikas, izdedzinātu plankumu parketā vai ja te vēl smirdēs pēc jūsu midzeņa, es iesniegšu civilprasību par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu. Un vari man ticēt — es no tevis piedzīšu katru centu.
— Ej tu ellē, maita! — Jānis norēcās, atkāpdamies gaitenī, lai viņai atbrīvotu ceļu. — Domā, es tev te pie kājām kritīšu? Kam tu vispār esi vajadzīga ar savu slimīgo kārtību, mūžīgajiem noteikumiem un to ledus seju? Mēs ar Ilzi bez tevis dzīvosim vēl labāk! Atradīsim normālu dzīvokli, kur neviens nečakarēs smadzenes!
— Tad arī dzīvojiet, — Anna atbildēja tik mierīgi, it kā viņš būtu tikko paziņojis laika prognozi.
Viņa izgāja priekšnamā un uzmeta pleciem vieglo kašmira mēteli. Viesistabā Ilze jau bija paspējusi ar netīrām kājām uzrāpties uz sabojātā gaišā dīvāna, kas bija pieliets ar alu. Viņa pavadīja Annu ar nekaunīgu, gandrīz uzvarošu smīnu, it kā jau būtu pasludinājusi sevi par pilntiesīgu šīs postažas saimnieci. Anna pat nepagrieza galvu viņas virzienā. Viņa piegāja pie skapīša pie ārdurvīm, izņēma no somiņas rezerves atslēgu saišķi un ar skaidru metālisku šķindoņu nometa tās uz stikla virsmas.
— Izbaudiet savu ģimenes idilli šajā cūku kūtī, — viņa pār plecu noteica.
Tad Anna pagrieza slēdzeni un, neatskatoties, izgāja kāpņu telpā.
Smagās metāla durvis aiz viņas muguras aizcirtās ar dobju, galīgu blīkšķi. Tas bija kā punkts visam — smirdīgajam haosam, pazemojumam un cilvēkam, kurš viņu bija nodevis. Kāpņu telpā bija vēsi. Gaisā virmoja mitra apmetuma un putekļu smarža, taču Annai tā šķita skaistākā smarža pasaulē. Viņa dziļi ievilka elpu, pirmo reizi pa īstam brīvi, pārlika somu ērtāk uz pleca un nospieda lifta izsaukšanas pogu. Gandrīz fiziski viņa juta, kā no pleciem nogāžas milzīgs, smacējošs betona bluķis.
Tikmēr izdemolētajā dzīvoklī iestājās smags, lipīgs klusums. To pāršķēla vienīgi pretīgā, vienmuļā virtuves sienas pulksteņa tikšķēšana un aiz loga garām braucošo mašīnu troksnis. Jānis stāvēja gaitenī kā sastindzis. Viņa skatiens bija piekalts sievas atstātajām atslēgām, kas blāvi iemirdzējās zem lampas. Adrenalīns, kas pēdējo pusstundu bija vārījies asinīs un dzinis viņu arvien muļķīgākos vārdos un darbos, sāka strauji izplēnēt. Tā vietā nāca dobja, ledaina tukšuma sajūta un arvien pieaugošas, lipīgas bailes no tā, kas sekos tālāk.
Viņš lēni pārvilka skatienu pār izpostīto priekštelpu. Spoguļi bija noķēpāti. Grīdu klāja samīdīti netīrumi. Pa kaktiem mētājās izsmēķi, tukšas pudeles, saburzītas salvetes. No jauna un daudz spēcīgāk degunā iesitās nelabumu raisoša svešas vemšanas, sastāvējuša alkohola un piedūmotu drēbju smaka. Kaklā sakāpa rūgts kamols.
— Jāni, tu man kaut ko ēdamu neuztaisīsi? — no viesistabas pēkšņi atskanēja Ilzes kaprīzā, aizsmakusī balss. Viņa runāja ar to pašu apvainoto toni, ar kādu bērns prasa saldējumu. — Mēs ar čaļiem tikai čipsus un sausiņus ēdām. No alus man vēderu rauj krampjos. Un cigaretes arī beigušās… Aiziesi līdz veikalam uz stūra? Nopērc kaut ko normālu, ja?
Jānis lēni aizvēra acis. Tad trokšņaini izpūta gaisu caur degunu un sažņaudza dūres tik cieši, ka īsie nagi sāpīgi iespiedās plaukstās. Tikai tagad, stāvot šī pretīgā, paša izpostītā pasaules centra vidū, viņš sāka skaidri saprast notikušā šausmas. Savas neizdevušās māsas dzērumā dzimušo, egoistisko kaprīžu dēļ viņš tikko ar savām rokām bija neatgriezeniski sagrāvis savu normālo dzīvi.
Taksometrs klusi piebremzēja pie spoži izgaismotas četrzvaigžņu viesnīcas stikla fasādes. Anna norēķinājās ar vadītāju, paņēma ceļasomu un drošā solī iegāja plašajā vestibilā. Tur skanēja pieklusināts džezs, un gaisā virmoja dārga interjera aromāta smarža — sandalkoks, citrusi, kaut kas tīrs un mierinošs. Tas bija pilnīgs pretstats tai briesmīgajai smakai, kas, šķiet, uz visiem laikiem bija iesūkusies viņas bijušās ģimenes dzīves sienās.
Reģistrēšanās aizņēma tikai dažas minūtes. Saņēmusi smagnējo plastmasas atslēgas karti, Anna uzbrauca septītajā stāvā un iegāja numurā.
Tur valdīja nevainojama, gandrīz skanīga tīrība. Uz platas gultas gulēja sniegbalta, cieti iegludināta veļa bez nevienas krokas. Vannasistabā mirdzēja hromēta santehnika. Biezie aizkari aizturēja nakts pilsētas kņadu un gaismas. Anna nolika somu uz sola pie gultas, novilka kašmira mēteli un, pat nepārģērbusies, apsēdās uz matrača malas.
Viņa gaidīja, ka tūlīt salūzīs. Ka kaklā sakāps rūgta aizvainojuma kamols, acīs sariesīsies asaras un viņa raudās par sevi, par pieciem laulībā iztērētiem gadiem, par visu, kas bija izrādījies maldi. Taču iekšā bija klusums. Vietā, kur agrāk nepārtraukti pulsēja trauksme par vīru, par attiecībām, par mēģinājumiem noturēt kopā iluzoru mājas pavardu, tagad pletās mierīga, bezgalīga, ledaina ezera virsma.
Pēkšņi viss kļuva apbrīnojami skaidrs. Pēdējos gadus viņa nebija dzīvojusi. Viņa bija kalpojusi kā neredzams amortizators starp infantilo Jāni, viņa nekaunīgajiem radiniekiem un īsto pasauli. Viņa bija uzsūkusi sitienus, nogludinājusi konfliktus, maksājusi, kārtojusi, pacietusi, skaidrojusi un aizbildinājusi. Tagad šī funkcija bija izslēgta. Pilnībā. Uz visiem laikiem.
Anna izģērbās, iegāja dušā un nostājās zem karstām, spēcīgām ūdens strūklām. Viņa ilgi un nikni berza ādu ar raupju sūkli, it kā vēlētos nomazgāt ne tikai piedūmotā dzīvokļa smaku, bet arī pašu atmiņu par Jāni. Iznākusi no vannasistabas pūkainā baltā halātā, viņa pasūtīja numurā vieglas vakariņas un glāzi laba sausa vīna.
Iekārtojusies dziļā krēslā pie panorāmas loga, Anna pacēla glāzi un iedzēra mazu malku. Vīns patīkami sasildīja rīkli. Rīt no rīta viņa piezvanīs savam advokātam Andrim. Šķiršanās nebūs gara. Viņiem nebija ko dalīt — laulības līgums, uz kuru Anna bija uzstājusi vēl pirms kāzām, droši sargāja gan viņas nekustamo īpašumu, gan bankas kontus. Viņa paskatījās uz savu atspulgu tumšajā stiklā un pirmo reizi tajā vakarā pasmaidīja.
Viņa bija brīva.
Tajā pašā laikā, pavisam citā pilsētas malā, izpostītajā dzīvoklī pamazām atvērās īsta elles filiāle.
— Jāni, nu cik ilgi vēl? Man tūlīt atkal būs slikti! — Ilze žēlabaini, bet vienlaikus pavēlnieciskā balsī vaidēja, grozīdamās uz ar alu nošķiestā dīvāna. — Atstiep man minerālūdeni. Mutē tāda sajūta, it kā tur kaķi būtu piegānījuši. Un logu atver, te vispār nav ko elpot!
Jānis stāvēja vannasistabas vidū. Vienā rokā viņš turēja papīra dvieļu rulli, otrā — asu, kodīgu tīrīšanas līdzekļa pudeli. Uz rokām viņam bija dzelteni gumijas cimdi, kas bija palikuši no Annas. Viņš skatījās uz piekaltušo vemšanu izlietnē un uz spoguļa un juta, kā paša kuņģis savelkas nelabuma krampī. Katra kustība prasīja milzīgu piepūli. Mēģinādams noberzt netīrumus, kas bija ieēdušies virsmās, viņš neviļus atcerējās, kā Anna katru nedēļas nogali klusi un veikli rosījās pa dzīvokli, uzturot tajā nevainojamu kārtību. Toreiz viņam tas šķita pašsaprotami. It kā tīrība rastos pati no sevis. It kā kāds neredzams mehānisms vienkārši parūpētos, lai viss vienmēr būtu savā vietā.
— Aizveries, Ilze! Vienkārši aizveries! — Jānis pēkšņi pats sev par pārsteigumu uzsprāga kliedzienā un aizsvieda netīro papīra dvieli tieši uz pielietās grīdas. Viņš izmetās no vannasistabas gaitenī, smagi elpodams un raujot no rokām nost ienīstos cimdus. — Tu vispār saproti, ko esi sastrādājusi?!