Tualetes papīra kušķiem. Un tur, pie veļas groza, mētājas tukša prezervatīvu paciņa. Lieliska gatavošanās eksāmeniem, vai ne? Acīmredzot anatomijas praktiskās nodarbības notikušas ar pilnu iedziļināšanos tēmā.
Jānis no smacīgās smakas kļuva bāls un neviļus atkāpās gaitenī, cenšoties neskatīties uz notraipīto santehniku. Taču tā vietā, lai atzītu acīmredzamo — viņa radiniece bija uzvedusies kā pēdējā cūka —, viņš atkal metās uzbrukumā.
— Kāds te vispār sakars ar prezervatīviem? Jaunieši izklaidējās, nepārrēķināja spēkus, par daudz iedzēra! — viņš atcirta, novēršoties no vannasistabas. — It kā tu pati studiju gados būtu bijusi svētā un nekad nevienā ballītē nebūtu piedzērusies! Viņai tagad ir milzīgs stress, pirmā sesija universitātē, pasniedzēji spiež, nervi uz robežas. Nu, salūza meitene, gribēja atslābināties. Un tie vīrieši… varbūt tā nemaz nebija viņas ideja! Varbūt paši uzprasījās ciemos, paši atstiepa alkoholu, bet viņa vienkārši nespēja atteikt. Viņa taču ir maiga, kautrīga, nemāk pateikt “nē”!
— Kautrīga? — Anna nicīgi savilka lūpas, lūkodamās uz vīru kā uz cilvēku, kurš pēkšņi zaudējis pēdējās saprāta paliekas. — Tava kautrīgā māsa pirms kādām piecpadsmit minūtēm mani nolamāja tādiem vārdiem, ka sienas varētu nosarkt. Un tos vīriešus viņa šeit ielaida pati. Ar savām rokām. Mūsu dzīvoklī, Jāni. Mājoklī, ko mēs remontējām un iekārtojām par manu nopelnīto naudu. Bet ekskursija vēl nav galā. Ejam tālāk.
Viņa pagriezās un devās pa koridoru uz guļamistabu. Jānis negribīgi vilkās nopakaļ, sajūtot, kā apavu zoles lipīgi ķeras pie sabojātā lamināta. Guļamistabā skats izrādījās ne par mata tiesu labāks.
— Šī ir mūsu gulta, — Anna izrunāja katru vārdu asi un skaidri, norādot uz saburzīto gultasveļu. Uz gaišā palaga rēgojās plaši, tumši alus traipi, pa virsu bija izbirušas tabakas drupačas, bet netīru roku taukainās pēdas bija redzamas pat no durvīm. — Te gulējuši sveši, nemazgāti veči. Es pat nevēlos iztēloties, ko tieši viņi šeit darīja ar tavu nepilngadīgi izskatošos radinieci, kamēr mēs bijām darbā un komandējumos. Skapī smird tā, it kā kāds tur trīs dienas pēc kārtas būtu kūpinājis cigaretes, ne reizi neatverot logu. Vari kaut tūlīt apgulties uz šī matrača un baudīt svešu sviedru aromātu. Es šai netīrībai nepieskaršos pat ar pirksta galu.
Jāņa seja savilkās dusmās. Sabojātās lietas viņu neuztrauca ne mazākajā mērā; viņš redzēja tikai to, ka sieva uzdrošinājusies aizskart svētumu — viņa ģimeni. Viņš sakoda žokļus tik stipri, ka uz vaigu kauliem ietrīsējās muskuļi.
— Tu viņu vienmēr esi ienīdusi! — Jānis iekliedzās, ar trīcošu pirkstu bakstīdams Annas virzienā. — Jau no pirmās dienas meklēji, kur piesieties! Tev cilvēki nerūp, tev galvenais, lai tavi nolādētie spilventiņi stāvētu taisni! Ilze tur kāpņu telpā salst vienās zeķēs, bet tu man te lasi morāli par kaut kādiem traipiem uz matrača un vēmekļiem izlietnē. Es tūlīt iešu viņai pakaļ, atvedīšu atpakaļ, un tu, Anna, viņai atvainosies par to, ka pacēli roku un izmeti viņu aiz durvīm kā klaiņojošu suni!
— Ja tu tagad atslēgsi durvis un ielaidīsi viņu atpakaļ, — Annas balss kļuva pavisam auksta, cieta un necaurlaidīga, — tad katru šīs cūcības kvadrātcentimetru mazgāsi ar savām rokām. Bez uzkopšanas firmām un bez manas palīdzības. Es vienkārši paņemšu numuru normālā viesnīcā. Un jūs abi varēsiet te dzīvot — netīrumos, pudelēs un izsmēķos.
— Es teicu, viņa nakšņos šeit! Šis ir arī mans dzīvoklis! — Jānis norūca, strauji apgriezās un aizsoļoja uz priekšnamu pie ārdurvīm. Slēdzenē sausi noklikšķēja metāls, un durvis ar vieglu čīkstienu atvērās, ielaižot piesmēķētajā koridorā vēso kāpņu telpas gaisu.
Uz betona laukumiņa pie sienas stāvēja Ilze, apskāvusi sevi aiz pleciem. Viņas nesenie dzeršanas biedri, spriežot pēc visa, pie pirmajām briesmu pazīmēm bija apdomīgi nozuduši lejup pa kāpnēm, atstājot savu kaujas draudzeni likteņa varā. Studente izskatījās reizē nožēlojama un atbaidoša: lētā skropstu tuša bija izsmērējusies pār vaigiem netīrās melnās svītrās, izstaipīts vīriešu T krekls, acīmredzot no kāda sveša pleca, knapi sedza augšstilbus, bet plānās kaprona zeķes uz pēdām bija nokvēpušas no kāpņu telpas putekļiem; vienai pie īkšķa rēgojās caurums.
Tiklīdz Ilze ieraudzīja brāli, viņa acumirklī pārvērtās. Salīkusī, bēdīgā poza pazuda kā nebijusi, mugura iztaisnojās, un alkohola apduļķotajās acīs iedegās nekaunīgs, triumfējošs spīdums. Viņa saprata, ka aizsardzība ir nodrošināta, un nu var droši pāriet pretuzbrukumā.
— Nāc iekšā, Ilzīt, nebaidies, — Jānis gādīgi aplika roku māsai ap pleciem un ievilka viņu atpakaļ piesmēķētajā priekšnamā, demonstratīvi veltīdams sievai niknus, dedzinošus skatienus. — Neviens tevi vairs neaiztiks un uz ielas nemetīs. Ej istabā, apsēdies uz dīvāna, es tūlīt atnesīšu tev siltas drēbes. Bet šī histēriķe lai tinās, kur acis rāda, ja viņai putuplasta gabals mēbelēs un tīras grīdas ir dārgākas par dzīvu cilvēku.
— Jānīt, viņa taču ir pilnīgi traka, viņa mani gandrīz no kāpnēm nogrūda! — Ilze gaudulīgi ievilka, teatrāli šņaukādama degunu un smērēdama pa vaigiem atlikušās lētās kosmētikas paliekas, kas melnām strīpām bija ieēdušās ādā. — Es tikai ar puišiem pārrunāju ekonomikas konspektus. Mēs izdzērām pa vienai alus bundžiņai, tikai lai mazliet atslābinātos, lai smadzenes atpūšas no cipariem. Bet viņa ielauzās dzīvoklī kā nikna fūrija, sāka bļaut rupjības, vicināt pannu! Mani draugi bija šokā, viņi taču ir pieklājīgi cilvēki, no labām, inteliģentām ģimenēm! Bet viņa mani sagrāba aiz matiem un izmeta aukstumā, pat jaku neļāva uzvilkt! Es tur gandrīz nosalu līdz nāvei!
Anna neatbildēja ne ar vienu vārdu. Viņa stāvēja koridorā, atspiedusies ar muguru pret sienu, un klusējot vēroja šo pretīgo, lēto teātra izrādi. Viņā vairs nebija ne dusmu, ne aizvainojuma, ne vēlmes kliegt. Vietā, kur vēl pirms stundas gruzdēja mīlestība pret vīru un cerība uz kopīgu, laimīgu nākotni, ātri pletās auksts tukšums, kas izdedzināja visas emocijas.
Visus šos gadus viņa bija mēģinājusi pievērt acis uz Jāņa acīmredzamo bērnišķību, uz viņa slimīgo, mūžīgo vajadzību visiem saviem daudzajiem un nekaunīgajiem radiniekiem būt “labajam un pareizajam puisim”. Viņa pacieta viņu pēkšņās ierašanās, aizdeva naudu, kuru neviens nekad neatdeva, un klusējot vāca aiz viņiem netīros traukus. Taču šodien pēdējās ilūzijas sabruka pavisam — sašķīda drumslās pret lipīgo grīdu, cigarešu dūmos smakojošajām sienām un šo atklāto, cinisko nodevību.
Neteikusi neko, Anna pagriezās un drošā, stingrā solī devās uz guļamistabu. Degunā atkal iesitās skābena alkohola un netīras veļas smaka, taču tagad viņa to gandrīz nemanīja. No iebūvētā skapja augšējā plaukta viņa noņēma nelielu ceļasomu no bieza auduma, noslaucīja no tās pielipušos pelnus, nometa to uz sabojātā matrača malas un sāka kārtot mantas ar precīzu, gandrīz mehānisku mieru.
Dokumenti. Mape ar darba līgumiem. Klēpjdators. Lādētājs. Neliela rotaslietu kārbiņa ar tām rotām, kuras viņa bija pirkusi pati par savu naudu. No vannasistabas — pats nepieciešamākais kosmētikas komplekts. Vēl divi tīras biroja apģērba komplekti, salocīti tik kārtīgi, cik vien šajā brīdī bija iespējams.
Izdzirdējis asu metāla rāvējslēdzēja skaņu, Jānis parādījās guļamistabas durvīs. Viņa agresija, nesaņemot no Annas ierasto pretspēku, sāka strauji pārvērsties vieglā apjukumā. Tomēr uzpūstais ego, neīstais lepnums un māsas kā skatītājas klātbūtne blakus istabā neļāva viņam atkāpties un mēģināt runāt normāli.
— Un kas tas par lētu cirku, ko tu te tagad rīko? — viņš pajautāja ar atklātu izsmieklu, laiski atspiedies ar plecu pret durvju stenderi un sakrustojis rokas uz krūtīm. — Nolēmi patēlot aizvainotu nevainību un aizskriet pie mammītes zem spārniņa? Nu, vācies, krāmē savas lupatas un tinies. Tikai ņem vērā: ja tu tagad pārkāpsi šo slieksni un mūs pametīsi, atpakaļ vari nemaz nenākt. Es savās mājās necietīšu sievieti, kura paceļ roku pret manu jaunāko māsu un izmet viņu uz ielas.
— Savās mājās? — Anna uz mirkli apstājās, rūpīgi uzlikdama zīda blūzi virs dokumentiem, un lēni pacēla skatienu uz vīru.