— Tava māsa ir ievilkusi mūsu dzīvoklī kaut kādus večus un sarīkojusi dzeršanu, kamēr mēs nebijām mājās! Man ar to pietika! Es viņai atņēmu atslēgas un izmetu ārā! Lai meklē citu vietu savām uzdzīvēm! Un, ja tu tagad kaut vārdu pateiksi viņas aizstāvībai, es iesniegšu šķiršanos! — Anna kliedza, ar roku rādot uz viesistabā atstāto postažu.
Jānis sastinga uz sliekšņa. Viņš pat nepaguva novilkt labo zābaku, kad smagais ādas portfelis izslīdēja no pēkšņi atslābušajiem pirkstiem un ar dobju būkšķi nokrita uz netīrajām priekšnama flīzēm. Viņa skatiens apjucis slīdēja pāri telpai, mēģinot aptvert, cik liels ir nodarītais posts. Dzīvoklis, kuru Anna vienmēr uzturēja nevainojamā kārtībā, tagad vairāk atgādināja lētu stacijas midzeni pēc nedēļu ilga pagrimušu ļautiņu plosta. Gaisā karājās smaga, gandrīz sataustāma smaka — saskābis alus, paģiru dvaša, cigarešu dūmi, kas bija iesūkušies visur, un nemazgātu ķermeņu smārds. Pa gaišo laminātu bija izplūdušas lipīgas peļķes, kuru izcelsmi negribējās pat minēt; tās bija bagātīgi pārkaisītas ar pelēkiem pelniem, samīdītiem čipsiem un saulespuķu sēklu čaumalām.
Dārgais gaišais dīvāns, nopirkts tikai pirms pāris mēnešiem, bija nosēts ar taukainiem traipiem un izsmēķiem. Nelūgtie ciemiņi tos acīmredzot bija dzēsuši turpat — bez mazākās kautrības, tieši pret roku balstiem. Paklājā melnēja izdedzināti caurumi, bet pie televizora mētājās apgāzts pelnutrauks, kura saturs vienmērīgā kārtā bija pārklājis visu elektroniku. Uz stikla žurnālgaldiņa bija sakrauta vesela kaudze tukšu pudeļu, netīru plastmasas glāžu ar tomātu sulas paliekām un saburzītu salvešu.
— Es no komandējuma atgriezos dienu agrāk, — Annas balss pāršķēla dzīvokļa smacīgo klusumu kā auksts metāla griezums. — Nolēmu nezvanīt. Domāju, meitene gatavojas ieskaitēm, lai mācās mierā, netraucēšu. Uzkāpju līdz mūsu stāvam, un ko es redzu? Dzīvokļa durvis stāv pusvirus. Nāc iekšā, kas gribi. Es pagrūžu durvis, ieeju un ieraugu šo zvērudārzu. Uz mūsu dīvāna krāc kaut kāds kalns, dubļainās kedās izstiepies kā savās mājās. Virtuvē vēl divi lok degvīnu taisni no pudeles kakliņa, smēķē pie atvērta vēdlodziņa un zviedz pa visu dzīvokli. Un tava dārgā māsiņa, kura gandrīz uz ceļiem lūdzās, lai viņai ļauj padzīvot šeit klusumā un mierā sesijas laikā, karājas kaklā ceturtajam tipam un knapi spēj pakustināt mēli. Viņa pat kājās normāli nestāvēja — tikai blenza uz mani ar duļķainām acīm un muļķīgi ķiķināja.
Jānis saviebās, it kā pamodies no sastindzinoša miega. Viņš novilka mēteli, pavirši uzmeta to virs portfeļa un beidzot izvilka kāju no zābaka. Sperot nedrošu soli istabas virzienā, viņš juta, kā zeķes zole ar pretīgu čāpstošu skaņu pielīp pie grīdas.
— Anna, pagaidi, — viņš sarauca pieri un ar riebumu paskatījās uz pie zeķes pielipušo izmirkušas ēdiena atliekas gabalu. — Kādi vēl vīrieši? Kāda dzeršana? Ilze taču gatavojās eksāmeniem. Viņa man pati vakar vakarā zvanīja un teica, ka līdz ausīm ierakusies konspektos. Varbūt pie viņas ienāca kursabiedri, lai palīdzētu ar vielu?
— Kursabiedri? — Anna īsi iesmējās, un tas smiekls vairāk līdzinājās sausam riešanai nekā jautrībai. — Tavi “kursabiedri” izskatījās tā, it kā tikko būtu izlaisti no cietuma. Vienam pēc skata ap trīsdesmit pieci, seja nodzerta, uz pirkstu kauliņiem cietuma tetovējumi. Tu nopietni domā, ka viņi te apsprieda augstāko matemātiku vai materiālu pretestību? Un es tev pateikšu vēl ko. Kad ielūkojos mūsu guļamistabā, uz mūsu gultas mētājās tukšas alus pudeles, netīras zeķes un izbērta tabaka. Divu dienu laikā viņi mūsu māju pārvērta par kūti.
Anna paspēra soli vīram pretī. Katra viņas kustība bija asa un noteikta, un viņa pilnībā ignorēja atkritumu krakšķēšanu zem kurpju zolēm.
— Es netaisījos ar viņiem tēlot pieklājīgu saimnieci un noskaidrot, kas viņi ir un no kurienes uzradušies. Es iegāju virtuvē, paņēmu smago metāla pannu un pateicu: ja pēc minūtes šīs draņķības te vairs nebūs, es sākšu dauzīt viņu tukšās galvas. Tava māsa kaut ko mēģināja murmināt, tēloja saimnieci, ar pinīgu mēli pieprasīja cieņu pret saviem viesiem. Es izrausu no viņas kapučjakas kabatas savas atslēgas, sagrābu viņu aiz apkakles un izstūmu kāpņu telpā pakaļ viņas pudeles brāļiem. Tieši zeķēs un izstaipītā T-kreklā. Es viņai pat neļāvu apauties. Vienkārši izgrūdu to piedzērušos nekauņu aiz sliekšņa, kamēr viņa vēl mēģināja uzvilkt jaku.
Jānis vienā mirklī nobālēja, bet tūlīt pēc tam viņa seja sāka strauji piesarkt līdz tumši sarkanam tonim. Sabojātās mēbeles, ar alkoholu pielietā grīda un piedūmotās sienas viņu, šķiet, nemaz neaizskāra. Visa reakcija, viss niknums sakoncentrējās tikai sievas pēdējos vārdos. Viņš izaicinoši pārkāpa pāri tukšai pudelei un draudīgi pietuvojās Annai.
— Viņa vēl ir pavisam jauna, paklupa! — Jānis uzrēca, šļakstot siekalas un nikni vicinot rokas. — Jā, viņa sadarīja muļķības. Jā, atveda kaut kādus cilvēkus un nedomāja ar galvu. Bet tas nav iemesls mest manu miesīgo māsu kāpņu telpā! Tev nebija tiesību izdzīt manu māsu naktī no mājām! Tu esi egoiste, kura domā tikai par savām tīrajām grīdām, nevis par cilvēku! Ārā ir oktobris, auksts kā ellē! Kur viņa ies nakts vidū, svešā pilsētā?
— Man ir pilnīgi vienalga, kur viņa ies, — Anna nocirta, neatkāpjoties ne par centimetru. — Uz staciju, uz studentu kopmītni, uz pagrabu pie saviem pagrimušajiem draudziņiem. Tās ir tikai un vienīgi viņas problēmas. Es viņu ielaidu šeit tevis dēļ, jo tu man līdz nelabumam stāstīji par nabaga studenti, kurai trokšņainas istabas biedrenes traucē mācīties. Viņa zvērēja, ka sēdēs pie grāmatām no rīta līdz naktij. Rezultātā viņa te ierīkoja tādu midzeni, ka man pašai nelabi metas, ienākot pa durvīm.
Jānis savilka dūres un elpoja smagi, skaļi, ar pūlēm valdīdams dusmas. Viņa saniknotais skatiens lēkāja no sievas uz izpostīto istabu, it kā viņš izmisīgi meklētu kaut vienu argumentu savas taisnības labā, vienlaikus pilnībā izliekoties neredzam nodarītā kaitējuma apmēru.
— Tu vispār saproti, ko izdarīji? — viņš nošņāca, virzoties Annai virsū. — Tu izmeti meiteni bez naudas, bez siltām drēbēm, bez dokumentiem! Ja nu ar viņu kaut kas notiek? Ja tie tipi kāpņu telpā viņai sāk uzmākties? Tu domāji ar galvu, kad grūdi viņu aiz durvīm? Viņa ir mana ģimene!
— Tava ģimene šobrīd, spriežot pēc visa, stāv kāpņu telpā un gaida, kad tu skriesi viņai slaucīt asaras un puņķus, — Anna atbildēja ledainā balsī, sakrustojusi rokas uz krūtīm. — Viņa nav bērns. Viņai ir deviņpadsmit gadi. Viņa lieliski prot atvērt pudeles, vilkt svešā mājā nepazīstamus večus un melot brālim pa telefonu par konspektiem. Tāpēc pataupi man lekcijas par savas māsas smago likteni. Gribi viņu aizstāvēt? Ceļš brīvs — ej viņai līdzi uz kāpņu laukumiņu.
— Tu ar saviem ultimātiem esi prātu zaudējusi? — Jānis norūca, sperdams vēl vienu soli uz priekšu un ar pretīgu šļakstu iekāpdams lipīgā izlijuša alkohola peļķē. — Par ko visa šī izrāde? Par kaudzi atkritumu un pāris traipiem uz dīvāna? Rīt no rīta izsauksim uzkopšanas firmu, viņi tavu dārgo dzīvokli noberzīs līdz sākotnējam spīdumam, un tu atkal varēsi skraidīt ar savu slotu un pūst nost puteklīšus. Bet cilvēku izdzīt uz auksta betona — tas ir īsts lopiskums, Anna! Viņa ir mana miesīga māsa, studente, bet tu uzvedies kā bezjūtīga mašīna, kurai galvā tikai uzkopšana!
— Kaudze atkritumu? — Anna indīgi pasmaidīja, un viņas sejā nepakustējās neviens muskulis. Viņa nekliedza pretī; tieši otrādi, viņas balss palika biedējoši mierīga un līdzena, un tas Jāni saniknoja vēl vairāk. — Nāc, Jāni. Ja tev pēkšņi radnieciskās mīlestības uzplūdā ir atteikusi redze, es tev sarīkošu personīgu ekskursiju pa šo pilsētas izgāztuves filiāli. Seko man. Vari iet taisni ar zābakiem — sliktāk te vairs tāpat nepadarīsi.
Anna strauji pagriezās un devās uz apvienotās vannasistabas pusi. Jānis, neapmierināti šņākdams un zem deguna murminādams lāstus, smagi vilkās viņai pakaļ, pa ceļam ar zoli sadragājot tukšu plastmasas glāzīti. Tiklīdz viņi nonāca pie atvērtajām vannasistabas durvīm, degunā iesitās koncentrēta, nelabumu izraisoša smaka — kuņģa sula, nesagremots ēdiens un lēta alkohola smārds.
— Skaties kārtīgi, — Anna ar riebumu norādīja ar perfekti manikīrētu pirkstu uz izlietni. — Tava deviņpadsmitgadīgā meitenīte, kura, acīmredzot, pārpūlējās, lasot biezās mācību grāmatas, ir pievēmusi visu mūsu izlietni un spoguli. Mani baltie frotē dvieļi tagad mētājas uz slapjajām flīzēm, un, spriežot pēc brūnajām švīkām, ar tiem mēģināts slaucīt to pašu draņķību. Poda pods ir līdz malām piebāzts ar izsmēķiem un saplēsta papīra gabaliem.