— Mammu, kāpēc manā gultā guļ kaut kāda tante?
Astoņgadīgais Jānis bija apstājies bērnistabas durvīs un ar izstieptu pirkstu rādīja uz istabas dziļumu. Tur, uz apakšējās gultas, tieši virs pārklāja ar mašīnītēm, pusguļus bija iekārtojusies sveša padzīvojusi sieviete. Viņa šķirstīja telefonu un pat nepapūlējās pacelt acis.
Anna sastinga savas dzīvokļa priekšnamā, vēl ar jaku mugurā un zābakiem kājās. No virtuves nāca vārītu kāpostu smaka — tāda, kāda šajā mājā nekad nebija bijusi. Gar sienu koridorā rindojās somas. Trīs, četras, piecas — milzīgas rūtainas tašas, ar kādām parasti brauc uz tirgu iepirkties vairumā. Pie sienas glīti stāvēja arī svešas čības.
— Jāni, nāc pie manis, — Anna klusi noteica un pievilka dēlu sev klāt.
No virtuves izspraucās vīramāte. Ilze smaidīja līdz ausīm un slaucīja rokas dvielī — Annas dvielī, tajā pašā vafeļauduma dvielī ar gaiļiem.
— Anniņ! Mēs tevi jau gaidām un gaidām. Nāc iekšā, ko tad stāvi kā iemieta. Es kāpostu zupu izvārīju, īstu, nevis tās jūsu veikala burciņu padarīšanas.
— Ilze, — Anna norija siekalas. — Kas ir tā sieviete bērnistabā?
— Tā ir Sandra, mana māsīca. Tikko atbrauca ar vilcienu, nabadzīte nogurusi. Lai paguļ kādu stundiņu, labi? Tev taču nav iebildumu?
Anna lēnām pārlaida skatienu no virtuves uz koridoru, tad no koridora uz bērnistabu. Piecas somas. Sveša sieviete viņas dēla gultā. Vīramāte pie plīts, priekšautā, it kā te dzīvotu gadiem. Un tā kāpostu smaka, kas, šķita, jau bija iesūkusies sienās.
— Kur ir Andris? — viņa pajautāja par vīru.
— Tavs Andris darbā, kur tad citur. Vakarā būs. Tu labāk novelc virsdrēbes, ko stāvi kā svešiniece.
Šo dzīvokli Anna bija saņēmusi no vectēva. Tas nebija nekāds plašais īpašums — trīsistabu dzīvoklis paneļu mājā pilsētas nomalē, ar skatu uz tramvaja galapunktu. Toties savs. Vectēvs Pēteris dāvinājuma līgumu bija noformējis vēl tad, kad Anna tikko bija pabeigusi augstskolu. Aizveda viņu pie notāra, visu nokārtoja kā pienākas.
— Ņem, mazmeit, — viņš toreiz sacīja. — Sava jumta nozīme ir tāda, ka neviens tevi nevar izlikt aiz durvīm. Atceries: kam pieder durvis, tam pieder arī sava dzīve.
Tolaik Anna par vectēva gudrību tikai pasmējās. Tagad viņa stāvēja priekšnamā un pēkšņi atcerējās šos vārdus līdz pēdējai zilbei.
Kad viņa apprecējās ar Andri, vīrs pārcēlās pie viņas. Tas likās pašsaprotami — kāpēc maksāt īri, ja ir savs dzīvoklis? Andris bija mierīgs, izpalīdzīgs, strādīgs. Viņš palīdzēja remontā: pārkrāsoja sienas, ieklāja jaunu laminātu, nomainīja virtuves krānu. Anna to novērtēja. Taču īpašums palika viņas. Tā bija lēmis vectēvs, un tieši tā bija ierakstīts dokumentos.
Līdz šai dienai vīramāte ciemos bija braukusi reti. Ilze dzīvoja ārpus pilsētas, savā mājā, un parādījās tikai lielākos svētkos. Katru reizi, pārkāpjot slieksni, viņa ar garu, vērtējošu skatienu pārbrauca pāri visām istabām — it kā domās jau pārbīdītu mēbeles, ja vien viņai tiktu dota tāda vara.
Andris atgriezās ap deviņiem vakarā. Līdz tam laikam Anna jau bija paspējusi pabarot Jāni, aizvest viņu gulēt savā guļamistabā — jo bērnistabā joprojām bija iemitinājusies noslēpumainā Sandra — un nomazgāt veselu kalnu trauku, ko Ilze ar savu māsīcu bija atstājušas pēc pusdienām. Ilze bija ērti iekārtojusies viesistabā pie televizora, kājas uzlikusi uz pufa, un komentēja seriālu tik skaļi, it kā dzīvoklī atrastos viena pati.
— O, mūsu apgādnieks pārnācis! — viņa nopriecājās, ieraugot dēlu. — Andri, ēdīsi? Es kāpostu zupu savārīju.
— Vēlāk, mamm. — Andris sastapa sievas skatienu. — Anna, kas ar tevi? Kāpēc tāda seja?
Anna bez vārdiem pamāja uz guļamistabas pusi. Viņa iegāja pirmā, sagaidīja vīru un pievēra durvis.
— Andri. Kas notiek manā dzīvoklī?
— Kādā ziņā? — viņš apsēdās uz gultas malas un sāka vilkt nost zeķes. — Mamma atbrauca paciemoties. Vai tad es neteicu?
— Neteici. Un par to “paciemošanos” — koridorā stāv piecas milzīgas somas. Ar tādu bagāžu uz pāris brīvdienām nebrauc.
Andris nopūtās. Tā bija tieši tā nopūta, kuru Anna jau bija iemācījusies pazīt, — cilvēka nopūta, kurš iepriekš sagatavojies nepatīkamai sarunai un nolēmis to vienkārši pārlaist pāri galvai kā lietu zem nojumes.
— Paklausies, tur sanāca tāda lieta. Mammai mājā problēmas. Jumts tek, vajadzīgs nopietns remonts. Viņa kādu laiku padzīvos pie mums, kamēr visu sakārtos.
— Cik ilgi ir “kādu laiku”?
— Nu… mēnesi. Varbūt tik, cik remonts prasīs.
— Un kāpēc līdzi ir viņas māsīca?
— Sandra? Viņa mammai palīdzēs pa saimniecību. Vienai taču grūti.
Anna apsēdās pretī vīram. Aiz sienas dārdēja televizors, un Ilze skaļi, skanīgi smējās par kaut ko seriālā.
— Andri. Tu saproti, ka esi ievedis manās mājās divus cilvēkus, pat nepajautājot man?
— Anna, nu kādas vēl “manas mājas”, — vīrs saviebās. — Mēs te dzīvojam jau sešus gadus. Tās ir mūsu mājas.
— Mūsu tās ir tad, kad runa ir par to, kurš mazgā traukus.