— Pēc trim stundām, ko pavadījām sastrēgumā, man te vēl jākošļā šīs lētās, pēc papīra garšojošās desiņas un jāklausās jūsu lauku ķīviņos dažu centu dēļ?!
Tas bija viens no tiem reti dzidrajiem brīžiem, kad nekaunīgi izlolota shēma pēkšņi sabrūk kā kāršu namiņš un ar lielu troksni aprok zem sevis pašus tās autorus.
— Inesīt, pagaidi, tu taču nesaproti, pie visa vainīga ir viņa! — Maija izbailēs norādīja uz mani ar trīcošu pirkstu, uz kura mirdzēja nevainojams manikīrs, mēģinot izglābt vismaz kaut kādas savas sagrautās cieņas atliekas. — Man vedekla pagadījusies mantkārīga, skopa līdz nelabumam, es jau vairs nezinu, kā ar viņiem cīnīties!
Tajā mirklī sapratu: mana kārta.
— Rokas nolaist nedrīkst, Maija. Cīnīties vajag vienmēr un līdz galam! — ar gandrīz svinīgu baudu es viņai atdevu atpakaļ viņas pašas iemīļoto frāzi, ar kuru viņa parasti ievadīja prasības maijā uzrakt viņai dobes.
No galda paņēmu skārda kārbu.
— Un neliels atgādinājums dažiem klātesošajiem: kā jūs izturaties pret citiem, tā citi izturas pret jums. Gribat cieņu un apkalpošanu kā restorānā? Sāciet ar to, ka nepavēlat pār svešu maku.
Es pasniedzu kārbu Ilzei.
— Starp citu, Ilze, delikatešu diemžēl nebūs. Budžetā neiekļāvāmies. Toties ir kabaču ikri ar atlaidi. Ļoti izsmalcināts “vintage”. Vēlaties?
Tante Inese nicīgi savilka seju un uzmeta savai māsai tādu iznīcinošu skatienu, ka Maija burtiski sarāvās, it kā no viņas vienā sekundē būtu notraukts viss līdzšinējais spožums.
— Zini ko, Maij, — galvaspilsētas viešņa noskaldīja, jau pagriežoties uz izejas pusi. — Braucam mājās. Es neesmu parakstījusies piedalīties jūsu ģimenes kaujās. Man no viena vien skata uz to etiķa spaini spiediens kāpj. Andri! Liec nost pudeli, sildi mašīnu! Savāc bērnus, mēs dodamies prom!
Andris, kurš nupat bija ērti iekārtojies sauļošanās krēslā un jau aizvēris acis, gaidot pelnītu nirvānu, izdvesa skumju, gandrīz dzīvniecisku skaņu. Atvadīties no dzērieniem, kas bija dabūjami par velti, viņam acīmredzami šķita pāri spēkiem.
Tomēr strīdēties ar valdonīgo tanti viņš neuzdrošinājās. Viņa jau sen bija solījusi viņu ierakstīt testamentā kā pretendētāju uz savu Rīgas dzīvokli, un šādas cerības vārdā Andris bija gatavs pat izlaist pusdienas.
Sakravāšanās notika pārsteidzoši ātri un brīnišķīgi klusā gaisotnē.
Ilze nikni šņāca, aizvainojuma un pazemojuma pilna, un stūma savus pretī pretojošos dēlus tantes krosovera salonā. Pa vidu viņa zem deguna murmināja kaut ko par ļauniem, cietsirdīgiem cilvēkiem, kuriem nauda aizklājusi acis.
Maija, ejot man garām pa taciņu uz vārtiņiem, vēl mēģināja mani sadedzināt ar savu īpašo lāsta pilno skatienu. Taču pretī saņēma manu absolūti mierīgo, gaišo un pat draudzīgo smaidu. Viņa paklupa uz pilnīgi līdzenas vietas, nikni paraustīja plecu un steigšus novērsās.
Mašīna no izpūtēja izšāva zilganu dūmu mākoni, apgriezās uz zāliena, pa ceļam samīdot pāris pieneņu cerus, un pazuda aiz pagrieziena, aizvezdama līdzi visu šo ceļojošo jandāliņu.
Dārzā iestājās svētlaimīgs, gandrīz neaizskarams jūnija miers.
Tikai putni jaunās ābeles zaros dziedāja īpaši priecīgi, it kā arī viņi būtu sapratuši: šodien viņu virzienā nelidos ne desu mizas, ne tukšas plastmasas glāzītes.
Jānis smagi izelpoja. Nevis vienkārši nopūtās, bet tā, it kā no pleciem būtu noņemta vesela betona plāksne.
Viņš pienāca man no mugurpuses, atbalstīja zodu pret manu pakausi un cieši apskāva mani ap pleciem.
— Šodien tu ar viņiem diezgan asi, — viņš klusi noteica.
Viņa balsī nebija ne pārmetuma, ne nožēlas. Drīzāk tajā skanēja kaut kas slēpts, gandrīz puicisks — apbrīna.
— Toties godīgi, — es atbildēju, pieglaudusi vaigu viņa siltajam plecam un sajūtot, kā no manis pamazām izplūst pēdējo stundu saspringums. — Tu turpināsi kurināt mangalu? Ogles tūlīt būs īstajā brīdī.
— Un ko mēs cepsim? — Jānis pasmīnēja, pamādams uz vientuļajiem plastmasas spaiņiem, kas bija palikuši uz galda. — To etiķī noslīkušo brīnumu? Es, protams, pēc dēļu kraušanas esmu izsalcis, bet ne jau tik ļoti. No tā es atsakos.
Es viltīgi samiedzu acis, izslīdēju no viņa apskāviena un devos pie ledusskapja.
Aizsniedzos līdz pašai tālākajai atvilktnei aiz katliņiem ar vakardienas piedevām un ar nelielu triumfu izcēlu smagu stikla trauku. Skaļi noklikšķināju aizdares un noņēmu vāku.
Vasaras virtuvē uzreiz izplūda biezs, reibinošs, kājās cērtams svaigas gaļas aromāts — maigi iemarinētas mājas kefīrā, ar sulīgiem sīpoliem, baziliku un asu melno piparu noti.
Jānis norija siekalas.
— Cūkgaļas kakla karbonāde? — viņš nočukstēja ar gandrīz reliģisku bijību, skatīdamies uz ideāli sagrieztajiem gabaliem.
— Labākā, ko varēja dabūt zemnieku tirdziņā, — es apstiprināju. — Ekskluzīvi. Tikai tiem, kuri saprot atšķirību starp īstu ģimeni, kurā cilvēki viens otru saudzē, un bezmaksas diennakts ēdnīcu pēc izsaukuma. Ver uz iesmiem.
Vakarā mēs sēdējām verandā divatā, ietinušies pledos.
Gaļa bija izdevusies nevainojama — neticami mīksta, ar karstu, dzidru sulu, kas izplūda pie katra grieziena, un pareizu, mazliet saldenu, kraukšķīgu garoziņu. Jānis ielēja mums katram pa glāzei tumša rubīnsarkana dzēriena, ko biju nopirkusi pati, bez pavēlēm, sarakstiem un jebkādas saskaņošanas.
Kaut kur tālu, pa putekļainu vakara ceļu, ripoja automašīna, vedot aizvainotus, niknus un ļoti izsalkušus radiniekus uz tveicīgo pilsētu — prom no mūsu vasarnīcas, mūsu naudas un mūsu mierīgās dzīves.
Uz galda mūsu priekšā, blakus šķīvim ar kūpošiem, zeltaini apbrūninātiem šašlika gabaliem, vientuļi stāvēja atvērta lēto kabaču ikru kārba un neaiztikts desu siera klucītis.
— Zini, — Jānis pasmaidīja, vērdamies ugunī, kas vēl gruzdēja mangalā, un pacēla glāzi, — bez viņiem šašliks izrādījās tūkstošreiz gardāks.
— Pilnībā piekrītu, — es klusi saskandināju ar viņu glāzes. — Un pievērs uzmanību: pat mūsu vietējās delikateses palika neskartas. Rīt no desu siera uztaisīšu karstmaizes, bet kabaču ikrus pielikšu pusdienās. Pie mums nekas neiet zudumā.
Es uzliku sev uz šķīvja vēl vienu šašlika gabaliņu — sārtu, sulīgu, maigu, piesūkušos ar sīpolu, bazilika un dūmu smaržu, ar plānu kraukšķīgu maliņu.
— Gaļa tiešām sanāca izcila, — Jānis atzina.
— Kā gan citādi, — es pasmaidīju. — Marinādes recepte man ir lieliska. Atšķirībā no dažiem radiniekiem tā mani vēl nekad nav pievīlusi.