gluži kā pasniedzējs, kurš auditorijai rāda uzskates materiālu.
— Ja reiz mums te pēkšņi ir radusies brīva minūte izglītojošai sarunai, tad atļaušos paskaidrot vienu nelielu kulināru niansi. Marmora liellopa gaļa, ziniet, nav parasts produkts. Tā ir smalka, kaprīza un prasa cieņpilnu attieksmi. To cep pa minūtei no katras puses, nevis moka līdz bezsamaņai.
Es zīmīgi pametu skatienu uz loga pusi.
— Bet mūsu dārgais Andris, kā mēs visi lieliski zinām, jebkuru gaļu uz grila pārvērš par rituālu ogles gabalu. Ar tādu pēc tam varētu uz asfalta zīmēt klasītes. Tāpēc izšķērdēt augstvērtīgu produktu Andra šašliku eksperimentiem būtu nevis vakariņu gatavošana, bet īsts noziegums pret kulināriju.
Es noliku spaini atpakaļ uz galda. Plastmasa viegli atsitās pret virsmu.
— Toties šo saturu nesabojātu pat tiešs meteorīta trieciens. Te forma un saturs sader tik nevainojami, ka labāk nemaz nevar vēlēties.
— Tu… tu esi vienkārši neticami aukstasinīga un aprēķinīga sieviete! — Ilze iekliedzās tik spalgā balsī, ka šķita, loga stikls nodrebēja. — Mēs pie jums braucām ar labu sirdi, kā pie savējiem, bet tu te skaiti centus!
— Es neskaitu centus, Ilze. Es skaitu nekaunību, — mana balss kļuva klusāka, taču tajā parādījās tāds auksts metāls, ka vīra māsa neviļus atkāpās līdz durvju ailai.
Es skatījos viņai tieši acīs.
— Neviens jums neaizliedz ēst izmeklētu gaļu, piekost klāt svaigu foreli un galdā likt aizjūras gardumus. Lūdzu, kaut katru dienu. Tikai par visu šo greznību ir jāmaksā pašiem. Bet, ja jūs ierodaties svešā mājā tukšām rokām un ar garu prasību sarakstu, tad ēdat tieši to, kas tiek dots.
Tieši tajā brīdī durvis iečīkstējās, un virtuvē ienāca Jānis.
Viņš ar mitro salveti slaucīja no plaukstām celtniecības putekļus, piemiedza acis spožajā saulē un pēc sejas izteiksmes bija skaidrs — cilvēks vēl pirms minūtes bija pārliecināts, ka viņu gaida jauks ģimenes pikniks.
— Oho, kas jums te par troksni? Uz ielas dzirdams, — viņš patiesi apjuka, pārmaiņus skatīdamies te uz piesarkušo māti, te uz niknumā trīcošo māsu. — Gaļa gatava? Es grilu jau iekūru. Ogles ir tieši laikā.
— Tava sieva mūs pazemo! — Maija ievaidējās ar tādu traģisku pieskaņu, it kā viņai nupat būtu atņemts mūža darbs, un metās pie dēla kā pie pēdējā glābšanas valnīša.
Viņa ieķērās Jāņa piedurknē.
— Viņa sapirkusi kaut kādus atgriezumus klaiņojošiem suņiem! Mani Ineses priekšā apkaunoja! Mēs prasījām normālu gaļu, kā pie cilvēkiem, lai svētki būtu kā svētki, bet viņa mums vēnas etiķī iemarinējusi! Pasaki viņai, Jāni! Beidzot noliec savu sievu pie vietas! Kurš šajā mājā ir saimnieks?
Jānis apjucis paskatījās uz duļķainajiem spaiņiem. Tad viņa skatiens noslīdēja uz akmenscieto desas sieru. Pēc tam — uz mani.
Uz īsu mirkli viņa acīs pazibēja tas senais dēla izbīlis no mātes dusmām, uz kuru Maija allaž lika galveno likmi. Tas bija viņas gadiem izkoptais paņēmiens — uzspiest vainas izjūtu, kāpināt skandālu līdz tādai temperatūrai, ka cilvēks salūzt un piekrīt jebkam, lai tikai viņa apklustu.
Es klusēju. Stāvēju pie darba virsmas, atspiedusies pret malu, un negrasījos taisnoties ne ar vienu pašu vārdu.
Tas bija mūsu pārbaudījuma brīdis. Viņa pieaugšanas eksāmens. Ja tagad viņš nolaistu acis un palūgtu man atvainoties, lai tikai visu nogludinātu, ja viņš pateiktu, ka mammas dēļ vajag paciesties, es bez strīdiem paņemtu somu, iesēstos savā mašīnā un aizbrauktu atpakaļ uz pilsētu.
Jānis lēnām pienāca pie galda.
Viņš paņēma garo papīra čeku no lētā lielveikala — es to biju apdomīgi atstājusi pašā redzamākajā vietā. Viņš pārskrēja acīm pāri rindām. “Šašliks vasarnīcai — 2 gab. Desas siers — 1 gab. Gaišais alus — 10 gab.”
Pēc tam mans vīrs paskatījās pa atvērto logu.
Tur Andris, beidzot pieveicis spītīgo vāciņu, jau kāri dzēra alu tieši no pudeles kakliņa, uzkāries gandrīz pāri manai tikko iestādītajai dobei ar šķirnes petūnijām. Viņš mirkšķināja acis lēni kā aizmidzis karūsis un acīmredzami nesaprata, kāpēc gaļa vēl nav sākusi čurkstēt uz restēm.
Tikmēr Ilzes bērni pie žoga ar brakšķi lauza sausos zarus no vecās plūmes.
— Mammu, — Jāņa balss atskanēja negaidīti stingri, zemi un pilnīgi mierīgi.
Viņš uzmanīgi izvilka piedurkni no viņas sakļautajiem pirkstiem.
— Anna par šo spaini samaksāja no savas naudas. No savas algas. Ja tu gribēji Ineses tanti cienāt ar dārgu gaļu par kādiem simt eiro, kāpēc pati to nenopirki pa ceļam? Jūs taču braucāt ar mašīnu. Lielveikalu ar labu izvēli gar šoseju netrūkst.
— Mēs taču esam savējie! — Maija atkal uzlika savu iemīļoto, līdz nelabumam nodrāzto plati, tomēr šoreiz viņas balsī jau bija dzirdama nedrošība.
Šādu pretsparu viņa nebija gaidījusi.
— Jums ir mašīnas, vasarnīca, normālas algas! Jūs esat jauni! Vai tiešām žēl savai mātei un tantei uzklāt kārtīgu galdu?
— Mums nav žēl, — Jānis viņu asi pārtrauca, sperdams soli atpakaļ. — Bet, ja tu pati uzaicini viesus, lai viņu priekšā izrādītos un radītu iespaidu, tad arī banketu apmaksā pati. Anna izdarīja pilnīgi pareizi. Nepatīk šašliks no spaiņa — sēdieties mašīnā un brauciet uz tuvāko piepilsētas restorānu. Es nevienu nepierunāšu un par neko neatvainošos.
Vīramāte sarāvās tā, it kā dēls viņai būtu iecirtis sejā ar slapju dvieli.
Ilze apstulbusi plikšķināja skropstas, pilnībā zaudējusi orientāciju notiekošajā. Šādu pavērsienu viņas nebija paredzējušas pat ļaunākajā murgā. Viņu ideālajā pasaules kārtībā Jānim vienmēr bija jābūt starpniekam — jārunā mani pierunāt, jāpanāk, lai es noriju aizvainojumu un atveru maku radinieku miera vārdā.
Un tad spēlē iesaistījās galvenais Rīgas trumpis.
— Maija! — pēkšņi spalgi un asi ierunājās Ineses tante, kura visu šo laiku bija stāvējusi ēnā pie ledusskapja, nenoņēmusi tumšās brilles.
Viņa paspēra soli uz priekšu, un viņas smalki koptajā sejā parādījās patiess niknums.
— Es laikam kaut ko nesaprotu! Tu man visu pagājušo nedēļu zvanīji un solīji izcilu atpūtu pie dabas. Pa telefonu saldā balstiņā dziedāji: “Inesīt, brauciet! Būs liellops, dārgi sieri, mans dēls jūs uzņems kā augstus viesus, viņi man te puteklīšus no pleciem nopūš!” Bet tagad izrādās, ka tu uz mana rēķina gribēji paspīdēt vedeklas priekšā?
Tante sašutusi sakārtoja dārgās somiņas siksniņu uz pleca.
— Gribēji parādīt, kāda tu kundze? Un man tagad vēl jāizliekas, ka viss ir kārtībā?