gaišā alus plastmasas pudelēs.
Pašā augšā, kā noslēdzošo akordu šim kulinārajam manifestam, uzliku skārda kārbu ar vislētāko kabaču ikru. Vietējie gardumi, tā teikt. Ja jau svinēt, tad ar vērienu.
Kamēr pie kases dalīju pirkumus divos atsevišķos čekos, somā nopīkstēja telefons. Ilze.
“Anna, tu vēl veikalā? Paņem arī ķiršus, tikai lielos, smukos, dienvidu, nevis kaut kādus sīkos. Un granātābolu sulu, tiešā spieduma. Naudu, kā sarunāts, pēc tam!”
Es tikai sausi pasmīnēju, iemetu telefonu somiņā un devos uz mašīnu.
Pie vasarnīcas ierados pirmā. Laiks bija kā no pastkartes: jūnija saule silti slīdēja pāri jaunajām lapām, viss smaržoja pēc zāles, putekļiem un gaidāmajiem skandāliem.
Pakas izkrāvu vasaras virtuvē un ķēros pie īstā ēdiena. Mūsu cūkas kakla karbonādi iemarinēju nesteidzīgi un ar mīlestību. Sagriezu sīpolus riņķos, kārtīgi izmīcīju tos ar rokām, līdz tie sāka sulot, pēc tam pārlēju gaļu ar kefīru, piebēru dāsnu sauju svaigi maltu melno piparu un baziliku.
Stikla katlu aiztaisīju ar klipšu vāku un iestūmu ledusskapja pašā tālākajā, vismazāk pamanāmajā stūrī. Priekšā vēl saliku dažas kastrolītes ar vakardienas piedevām, lai nevienai ziņkārīgai acij tur pat prātā neienāktu ielūkoties.
Savukārt lētos plastmasas spaiņus ar “Vasarnieku” šašliku es svinīgi novietoju pašā virtuves galda centrā.
Ap tiem ainaviski izkārtoju alus plastmasas pudeles, turpat noliku akmenscieto kūpinātās desas siera batonu — protams, oriģinālajā rūpnīcas plēvē — un blakus piespraudu “Studentu” cīsiņu pakas. Visu kompozīciju noslēdza neskarta kabaču ikru kārba.
Kopskats izskatījās tā, it kā mēs gatavotos nevis ģimenes pasēdēšanai, bet taupības ekstrēmistu biedrības izbraukuma konferencei.
Apmēram pēc pusotras stundas aiz vārtiem atskanēja histēriska signalizēšana. Ilgi gaidītā delegācija beidzot bija klāt.
Pa priekšu, kā ledlauzis svešā mierā, soļoja Maija.
Viņa bija saposusies kā uz oficiālu pieņemšanu: gaišs kostīms, stingra frizūra un tāds sejas izteiksmes tonis, it kā būtu ieradusies pieņemt militāro parādi Brīvības pieminekļa pakājē.
Aiz viņas tipināja tante Inese — saulesbrillēs, kas aizņēma pusi sejas, un ar augstprātīgu grimasi, kā aristokrātei, kuru navigācija rupjas kļūdas dēļ izmetusi kartupeļu laukā.
Tālāk vilkās vīra māsa Ilze, skaļi rājot savus izlutinātos puikas par to, ka tie putekļos nosmērējuši dārgās kedas.
Šo diženo gājienu noslēdza Andris.
Viņš jau ejot skenēja apkārtni ar izvalbītām acīm, acīmredzami meklēdams grilu, gaļu un pirmo dzērienu devu.
Jānis atbrauca tūlīt pēc viņiem ar savu mašīnu, uzsmaidīja man, pamāja ar roku un devās aiz mājas izkraut smagās apdares dēļu pakas.
— Anniņ! — Maija iešāvās vasaras virtuvē ar tādu mērķtiecību, kā izbadējusies kaija, kas promenādē pamanījusi vientuļu, trekni pildītu pīrāgu.
Viņa pārliecinoši atbīdīja krēslu.
— Mēs no ceļa, pa sastrēgumiem kūlāmies, izsalkuši kā vilki! Tu visu nopirki, kā es teicu? Kur ir mūsu marmora liellops? Inese tik ļoti gaidīja, viņa Rīgā ir pieradusi pie laba servisa un kvalitatīviem produktiem!
Vīramāte ar saimniecisku žestu, pat īsti nepaskatījusies, pastiepa roku pēc tā, kas stāvēja galda vidū.
Viņas nevainojami manikīrētie pirksti satvēra plastmasas spaiņa vāku. Nākamajā mirklī viņa apklusa.
— Kas tas tāds ir? — balss viņai nodevīgi ieplaisāja, kad viņa izlasīja šķībi pielīmēto etiķeti, no kuras pretī raudzījās bēdīgs uzzīmēts sivēns.
Maija pagrozīja spaini rokās.
— Kāds vēl “Vasarnieku”? Kur ir elitārais Angus? Kur steiki?
— Tā, Maija, ir dzīves skarbā patiesība etiķa marinādē, — es laipni paskaidroju un plati pasmaidīju.
No virtuves atvilktnes izvilku lielo nazi un mierīgi sāku kapāt bālos cīsiņus uz koka dēlīša, lai pēc tam tos pārbērtu uz vienreizlietojama kartona šķīvja.
— Es taču skaidri palūdzu nopirkt labāko gaļu! — vīramāte sašutusi iesaucās.
Aiz viņas muguras tante Inese piespieda plaukstas pie krūtīm, ar visu savu būtību demonstrējot augstākās pakāpes aizskartu cieņu.
— Ilze tev atsūtīja ļoti detalizētu sarakstu! — māti nekavējoties atbalstīja vīra māsa, ielaužoties virtuvē. — Es tur katru pozīciju pārbaudīju! Kur ir forele? Kur sieri, Anna?!
— Ilze rakstīja, — es paklausīgi pamāju, ķeroties pie desas siera. Naža asmens ar mokām iegriezās tā gumijainajā masā.
Es kārtīgi noliku nazi malā.
— Bet es rēķināju. Ilzes saraksts, pieskaitot vēl tos lielos dienvidu ķiršus un tiešā spieduma granātābolu sulu, sanāca tieši uz aptuveni simt septiņdesmit eiro. Tāpēc es nopirku produktus precīzi par tādu summu, kādu jūs man vakar pārskaitījāt uz karti.
Virtuvē nolaidās smags, biezs klusums.
Šajā klusumā ļoti skaidri varēja dzirdēt, kā ārā Andris neveiksmīgi mēģina atskrūvēt plastmasas pudeles korķi, dauzot to pret mūsu jaunās koka lapenes stūri.
— Mēs tev neko nepārskaitījām! — Ilze iesaucās tik patiesi un tik bērnišķīgi aizvainoti, it kā kāds viņai būtu atņēmis saldējumu.
Viņa apjukusi mirkšķināja acis, acīmredzot nespēdama aptvert, kā šī nevainojamā shēma pēkšņi varēja tik pamatīgi nobrukt.
— Mēs taču skaidri uzrakstījām: pēc tam norēķināsimies! Mēs taču esam savējie!
— Tieši tā. Mēs arī norēķinājāmies. Avansā, — es mierīgi atbildēju, joprojām nezaudējot draudzīgu smaidu.
Atbalstījos pret virtuves leti.
— Man te brīvā brīdī, sēžot sastrēgumā, sanāca pārrēķināt jūsu iepriekšējos “pēc tam norēķināsimies” par pēdējiem diviem gadiem. Jūsu jaunā veļasmašīna, kuru mēs “uz laiku” apmaksājām, kad Andrim bija problēmas darbā. Tavs jubilejas vakars restorānā, Ilze, kur man svinīgi uzticēja samaksāt bāra rēķinu.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm.
— Izrādījās, ka jūs man esat parādā aptuveni trīs šādus marmora gaļas banketus. Tā ka šodienas svētki ir pilnībā uz iestādes rēķina, tikai vēsturiskā limita ietvaros. Mūsu ģimenē taču svēti godā nesavtīgas palīdzības tradīcijas — īpaši tad, ja palīdzēt nesavtīgi nākas man, bet izmantot šo nesavtību var visi pārējie.
— Kā tu uzdrošinies?! — Maija gandrīz aizrijās no sašutuma, strauji kļūdama sarkana.
Viņa pavicināja gaisā dūri ar perfekto manikīru.
— Tu mani apkauno pašas tantes priekšā! Rīgas viesu priekšā! Mēs atbraucām atpūsties, svaigu gaisu paelpot! Šī arī ir mūsu vasarnīca! Mans dēls to cēla ar savām rokām! Mums ir tiesības!
— Jūsu dēls to cēla, bet divi smagi patēriņa kredīti par šo zemi un par tiem pašiem apdares dēļiem katru mēnesi tiek noņemti no manas algas kartes, — es viņas kvēlo runu pārtraucu mierīgi, nepaceļot balsi ne par pustoni.
Es paņēmu rokās vienu plastmasas spaini ar duļķaino marinādi un pacēlu to tā, lai visi virtuvē to labi redzētu.