— Pieci kilogrami pašas labākās liellopa gaļas! — priecīgi izšāva mans vīrs Jānis, steigā cenzdamies aizvilkt rāvējslēdzēju priekšnama jakai.
— Mamma teica, lai šašlikam nopērkam viskvalitatīvāko. Viņa uz mūsu vasarnīcu uzaicinājusi tanti Inesi ar vīru. Tāpēc ņem marmorēto. Ja svinam, tad svinam!
Es apstājos koridora vidū ar rīta kakao krūzi rokā.
Mans iekšējais galvenais finanšu analītiķis, kurš parasti pamostas tikai pēc otrā malka kaut kā karsta un stipra, šoreiz sarosījās uzreiz. Gaisā nepārprotami sāka smaržot pēc budžeta diversijas.
— Piecus kilogramus marmorētās liellopa gaļas? — pārjautāju ar tādu pieklājīgi ledainu balsi, kādā parasti vaicā telefonkrāpniekiem, no kuras tieši drošības nodaļas viņi zvana.
Krūzi uzmanīgi noliku uz skapīša.
— Un droši vien mamma palūdza pie gaļas vēl paķert pāris kilogramus svaigu trifeļu, polārās pūces spalvu un kasti kolekcionāra nektāra, ko nevainīgas jaunavas salasījušas dienvidu nogāzē?
— Nu, dzērienus nopirks Andris, — Jānis bezrūpīgi atmeta ar roku, pieminēdams savas māsas vīru.
Apbrīnojama vīriešu spēja: sadzirdēt tikai to, kas nepadara dzīves ainu sarežģītāku.
— Ilze tev atsūtīja ziņā mazu sarakstiņu. Dārzeņi, sieri, uzkodas un tā tālāk. Mamma grib, lai tantes Ineses priekšā nav kauns. Viņi tomēr brauc no Rīgas, cilvēki pieraduši pie cita līmeņa. Es aizbraukšu uz būvmateriālu tirgu pēc dēlīšiem, tiekamies jau vasarnīcā!
Ārdurvis mundri aizcirtās. Es atbloķēju telefonu.
Ziņa no vīramāsas Ilzes ekrānā stiepās kā garš, nebeidzams pergamenta rullis. Tā vairāk atgādināja izlutinātas rokgrupas prasību sarakstu pirms koncerta, nevis pieticīgu iepirkumu plānu ģimenes piknikam mazdārziņā.
“Anna, saulīt, paņem, lūdzu, sieru ar zilo pelējumu — tikai ne lēto, mamma to nevar ciest! Vēl kaperus, lielās olīvas bez kauliņiem, svaigu foreli maniem puikām, jo viņi smagu gaļu īsti neēd, nogatavojušos Hass avokado. Un to pašu liellopa gaļu — marmorēto, elitāro Black Angus. Mamma teica, lai nav mazāk par pieciem kilogramiem, Andrim patīk labi paēst. Un Andrim vēl bezalkoholisko alu, kādas desmit bundžas, jo no cita viņš sapampst. Par naudu pēc tam sarēķināsimies, mēs taču esam viena ģimene!”
Pēdējo teikumu izlasīju divreiz.
Radniecības pienākumam piemīt brīnumaina īpašība: tas vienmēr tiek pasludināts par kopīgu, bet labums no tā kaut kā paliek stingri personisks.
Frāze “pēc tam sarēķināsimies” mana vīra radinieku izpildījumā vēsturiski nozīmēja brīvprātīgu ziedojumu viņu bezdibenīgajiem vēderiem. Šīs ģimenes svētā tradīcija bija vienkārša: visi jautri, skaļi un ar lielu apetīti atpūšas, bet beigās tevi svinīgi ieceļ par pasākuma ģenerālsponsoru.
Es ātri galvā saskaitīju Ilzes “sīko pirkumu” aptuvenās izmaksas.
Sanāca summa, kas mierīgi varētu sacensties ar neliela pagasta gada budžetu. Pieci kilogrami premium liellopa gaļas, plus forele, ievestie sieri un smalki dzērieni — tā jau bija gandrīz puse mana avansa.
Uzmetusi plecos mēteli un paņēmusi mašīnas atslēgas, devos uz lielveikalu.
Esmu pieaugusi, saprātīga sieviete, strādāju ar skaitļiem un protu saplānot izdevumus pusgadam uz priekšu. Un es patiesi nesaprotu, kāpēc man būtu jāfinansē svešs galvaspilsētas šiks no savas algas kartes.
Tirdzniecības zālē skanēja enerģiska mūzika, kas it kā aicināja no naudas šķirties viegli, gaiši un bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Es pārliecinoši aizstūmu ratiņus garām spožajām vitrīnām ar tumša koka apdari, kur uz melna fona gulēja steiki ar gleznainām marmora dzīslām. Cenu zīmes pie tiem izskatījās pēc telefona numuriem.
Mums ar Jāni izvēlējos divus kilogramus lieliskas, svaigas cūkgaļas kakla karbonādes ar kārtīgu, glītu taukumiņu.
Tai ratiņos pievienojās sārti tomāti, kraukšķīgi gurķīši ar pumpiņām, milzīgs saišķis smaržīga koriandra, sarkanie salātu sīpoli un vairākas tikko cepta lavaša loksnes. Tas bija mūsu godīgais, garšīgais, saprotamais un pašu apmaksātais vakariņu komplekts.
Pēc tam šos ratiņus atstāju pie kasēm un paņēmu otru, tukšu grozu.
Bija pienācis laiks nokomplektēt pārtikas izlasi dārgajiem viesiem — dārgajiem visās iespējamajās šī vārda nozīmēs.
Andris, manas vīramāsas vīrs, vienmēr manī raisīja gandrīz antropoloģisku interesi. Viņam piemita grācija un ēdiena izvēlē nešķirojošs instinkts, kas atgādināja dziļūdens samu.
Vasarnīcā viņš parasti klusi nogūlās plastmasas zviļņa dzelmē, ābeles ēnā, un metodiski, pat nemirkšķinot, iesūca sevī visu ēdamo, kas gadījās tuvumā. Starp dārgu šķiņķi un trešās šķiras vārīto desu viņš neredzēja nekādu garšas atšķirību. Galvenais kritērijs viņam bija apjoms.
Tante Inese dzīvoja mūžīgās, kareivīgi pasludinātās diētās, kuras brīnumainā kārtā tika apturētas tieši uz bezmaksas ģimenes mielastu laiku.
Savukārt mana vīramāte Maija gluži fiziski nevarēja iztikt bez tā, ka ap viņu rosās, viņai pakalpo un skatās mutē — vēlams, ar paplāti rokās. Viņai nebija svarīga steika garša. Daudz nozīmīgāks bija pats fakts, ka vedekla pēc pirmā pirkstu klikšķa metas to pirkt.
Tur, kur sākās skarbā ekonomiskā klase, apgaismojums kļuva blāvāks un cenu zīmes kliedza indīgi dzeltenā krāsā. Tieši tur es atradu to, ko meklēju.
Skatiens noslīdēja uz apakšējo plauktu. Tur vientuļi nīka apaļīgi plastmasas spaiņi ar dzīvi apliecinošu uzrakstu: “Šašliks vasarnīcai. Izdevīgā cena.”
Caur puscaurspīdīgo plastmasu varēja saskatīt skarbus, stiegrainus gabalus no zinātnei nezināma dzīvnieka, dāsni iemērktus duļķainā marinādē, kuras tonis atgādināja sastāvējušos rudens peļķi. Šajā varenībā skumji peldēja daži izmirkuša sīpola riņķi.
Ar dziļu iekšēju gandarījumu ieliku grozā divus šādus spaiņus.
Klāt pieliku pašu lētāko kūpinātā desu siera batonu — to leģendāro, ar šķidro dūmu smaržu, ar kuru grūtos laikos droši varētu dzīt naglas žogā.
Foreles vietā Ilzes puikām paņēmu divus iepakojumus “Studentu” cīsiņu, kuru sastāvā godīgi bija norādīta soja un mehāniski atkaulota putnu gaļa.
Bet Andra elitārā alus vietā, no kura viņš it kā nepampstot, es paķēru veselu akcijas piedāvājuma kasti.