Taču pie pašas grīdas Jānis to neveikli satvēra, it kā roka pēkšņi būtu kļuvusi sveša. Viņa seja vienā mirklī zaudēja dzīvīgumu. No tās pazuda viss siltums, un āda ieguva pelēcīgi zaļganu nokrāsu, kas atgādināja vecu slimnīcas grīdas segumu. Lūpas pavērās, bet ārā neiznāca ne skaņa. Viņš tikai blenza uz Inesi, savukārt viņa skatījās pretī mierīgi, gandrīz vēsi.
— Sarkanā samta torte, — Inese sacīja. Balss bija līdzena, bez trīces, bez pārmetumu kliedziena, bez asarām. — Šokolādes bumba ar pārsteigumu sānos. Tieši tā, kā jūs pasūtījāt.
Izdzirdējis šo balsi, Jānis instinktīvi atkāpās. Mugura atsitās pret viesistabas durvju aili, un viņš tur palika, it kā pēkšņi būtu zaudējis spēju kustēties.
— Inese… — viņš aizsmakuši izdvesa. — Tu… kā tu šeit…
Laura sastinga. Viņas skatiens lēni pārvietojās no nobālējušā Jāņa uz pārsteidzoši mierīgo Inesi. Smaids no viņas sejas noslīdēja kā slikti pielīmēta maska, atstājot tikai apmulsuši pavērtu muti ar koši sarkanu lūpukrāsu.
— Jāni? — viņa nesaprašanā pajautāja. — Jūs pazīstat viens otru? Kas viņa ir?
— Piegāde no sievas muļķītes, — Inese atbildēja, skatoties Laurai tieši acīs. — Tas pats pārsteigums, ar kuru sākas jūsu jaunā dzīve. Šokolādes sfēras iekšpusē ir mans laulības gredzens un neliela šī vīrieša lietošanas instrukcija.
Tad viņa pievērsās Jānim. Skats bija nožēlojams. Viss viņa pašpārliecinātais spožums, visa tā labi paēduša runča pašapmierinātība bija izkūpējusi bez pēdām. Ineses priekšā stāvēja vienkārši gļēvs vīrietis, pieķerts tur, kur atkāpties vairs nebija iespējams, un viņš krampjaini žņaudza rokā vīna pudeli.
— Jāni, lejā pie dežurantes stāv divi melni maisi, — Inese turpināja tik ikdienišķā tonī, it kā runātu par iepirkumiem. — Es saliku tur tavas mantas. Ziemas zābakus arī ieliku, sola vēsāku laiku. Atslēgas no mūsu dzīvokļa atstāsi uz kumodes, kad atbrauksi savākt pārējos krāmus. Rīt manis mājās nebūs. Es ar bērniem braukšu uz parku.
— Inese, pagaidi, mēs taču varam parunāt… Viss nav tā, kā tev šķiet, es tev visu paskaidrošu! — Jānis paspēra soli uz priekšu un pastiepa roku, taču Inese pat nepakustējās.
— Tiešām? Atkal darba kolektīva saliedēšanas pasākums? — viņa viegli pacēla uzaci. — Jāni, netaisi sevi vēl smieklīgāku. Ēdiet torti. Tā ir laba. Es centos.
Laura, beidzot līdz galam aptvērusi, kādā bezdibenī viņi abi tikko iegāzušies, nolika kasti uz nelielā pufa. Viņas acīs viļņojās dusmas, aizvainojums un vilšanās. Skaistais triumfa brīdis bija sabrucis kā no plāna stikla būvēta dekorācija. Viņa bija gaidījusi pasaku — cēlu un spožu stāstu par nabaga vīrieti, kuru viņa izglābj no ļaunas, nesaprotamas sievas nagiem. Tā vietā viņa savā pašas priekšnamā saņēma publisku pazemojumu un vīrieti, kurš žēli stostījās sievas priekšā, pat necenšoties aizstāvēt savu “mūzu”.
— Tātad tu… — Laura nikni pagriezās pret Jāni. — Tu viņai neko nepateici? Tu man meloji, ka jau gadu guļat katrs savā gultā!
— To noskaidrojiet paši, — Inese īsi noteica.
Viņa pagriezās pret durvīm un satvēra vēso metāla rokturi.
— Lai jums mīla un saticība.
Inese izgāja kāpņu telpā un aizvēra aiz sevis smagās durvis — bez steigas, bet cieši. Slēdzenes klikšķis atskanēja tik asi, it kā kāds būtu devis starta signālu.
Viņa iegāja liftā un nospieda pirmā stāva pogu.
Kamēr kabīne klusi slīdēja lejup, Inese izņēma telefonu. Viņa atvēra bankas lietotni un pārskaitīja visu naudu no abu kopīgā konta uz savu personīgo karti, kurai Jānim nebija piekļuves. Pēc tam atvēra kontaktu sarakstu un pievienoja vīra numuru bloķēto zvanu sarakstam.
Pie izejas dežurante viņai pamāja ar galvu atvadoties. Melnie maisi stāvēja pie sienas pavisam vientuļi, kā pacietīgi liecinieki, kas gaidīja savu īpašnieku.
Inese iesēdās mašīnā un iedarbināja motoru. Navigācija parādīja, ka sastrēgumi jau izklīduši un ceļš līdz mājām prasīs tikai trīsdesmit piecas minūtes.
Viņa brauca cauri naksnīgajai pilsētai. Salonā virmoja viņas smaržu aromāts, kuram viegli piejaucās vaniļas ekstrakta saldenā nots. Inese ieslēdza mūziku un pagrieza skaļāk. Smagums, kas pēdējās divas diennaktis bija spiedis viņai krūtis kā akmens, pēkšņi bija pazudis. Elpot kļuva viegli. Brīvi. Pilnām plaušām.
Rīt būs sestdiena. Bērni izgulēsies, un viņa izceps viņiem pankūkas — tieši tādas, kādas viņi mīl. Pēc tam viņi aizies uz parku. Bez Jāņa. Bez viņa mūžīgās burkšķēšanas par biļešu cenām. Bez viņa nebeidzamās bakstīšanās telefonā, kamēr dzīve notiek tepat blakus.
Inese palūkojās uz savu labo roku, kas mierīgi gulēja uz stūres. Zeltnesis bija pavisam gluds. Nekādu pēdu. Nekādu rētu. Viss bija pareizi.
Dzīve turpinās. Un pats interesantākais tajā vēl tikai sākas.