— Bērniem pasaki, ka tētis strādā un pelna naudu. Svētdien aiziesim uz parku.
— Labi. Lai veiksmīgs komandas saliedēšanas pasākums, — Inese mierīgi atbildēja.
Viņa palika pie loga tik ilgi, līdz Jāņa mašīna pazuda aiz mājas stūra. Tikai tad Inese pagriezās, aizgāja uz pieliekamo un izvilka no turienes divus milzīgus, melnus būvgružu maisus — katru uz simt divdesmit litriem.
Guļamistabā viņa atvēra skapi. Kustības bija precīzas un apdomīgas, bez niknuma, bez histērijas. Drīzāk tā, it kā viņa būtu sākusi lielo pavasara tīrīšanu. Džemperi, T krekli, džinsi, zeķes, apakšbikses — viens pēc otra apģērbi pazuda pirmajā maisā. Turpat nonāca arī viņa sporta apavi un ziemas zābaki. Otrajā maisā Inese sabēra visu pārējo: skūšanās piederumus no vannasistabas, viņa iemīļoto krūzi ar nošķeltu osiņu, telefona lādētājus, dažādus papīrus no rakstāmgalda un veco spēļu konsoli, pie kuras viņš brīvdienās mēdza nosēdēt stundām.
Kad abi maisi bija piebāzti, Inese cieši savilka to auklas.
Pēc tam viņa pārģērbās. Nevilka neko īpašu, necentās sevi padarīt iespaidīgu vai elegantu. Uzvilka ērtus džinsus un pelēku džemperi, matus saņēma vienkāršā astē. Nekādas izrādes, nekādas “pamestās sievas” teātra. Viņai priekšā bija tikai viens pavisam konkrēts uzdevums — nogādāt sūtījumu adresātam.
Vispirms Inese aizvilka smagos maisus līdz liftam. Tad atgriezās virtuvē pēc tortes. Balta kā sniegs kaste ar caurspīdīgu lodziņu un sarkanu atlasa lenti izskatījās nevainojami — tieši tā, kā pienācās pārsteigumam.
Melnos saiņus viņa iestūma savas “Kia” bagāžniekā, bet tortes kārbu ļoti uzmanīgi novietoja uz priekšējā pasažiera sēdekļa, it kā tā būtu trausla porcelāna figūriņa.
Navigācija solīja četrdesmit astoņas minūtes ceļā. Nepieciešamā adrese atradās pilsētas otrā malā. Inese izbrauca no pagalma un iekļāvās blīvajā piektdienas vakara satiksmē.
Mašīnu plūsma virzījās smagnēji. Uz tilta nelielas avārijas dēļ bija izveidojies sastrēgums. Inese sēdēja pie stūres un mehāniski pārmaiņus spieda gāzi un bremzi. Radio fonā vienmuļi runāja vakara raidījuma vadītājs, apspriežot nekustamo īpašumu cenas. Aiz logiem slīdēja veikalu skatlogu gaismas un priekšā braucošo auto sarkanie stop signāli.
Viņai nebija bail. Arī sāpes, vismaz tajā brīdī, neatnāca. Galvā darbojās auksts, skaidrs aprēķins. Dzīvoklis bija noformēts uz viņas vārda — vecāki to bija uzdāvinājuši viņai, tātad Jānim tur nebūs ko dalīt. Mazais bizness oficiāli nepastāvēja, un visu aprīkojumu viņa bija pirkusi pati. Uzturlīdzekļi par diviem bērniem no viņa oficiālās algas būs pietiekami jūtami. Viņa izturēs. Viņa taču vienmēr bija izturējusi — arī tos pirmos piecus laulības gadus, kamēr Jānis “meklēja sevi” un mainīja darbus vienu pēc otra.
Aptuveni pēc piecdesmit minūtēm Inese apstājās pie augstiem vārtiem, kas norobežoja greznu dzīvojamo kompleksu.
— Kurjers. Piegāde uz astoņdesmit ceturto dzīvokli, — viņa pateica domofonā.
Apsardze bez liekiem jautājumiem atvēra gājēju vārtiņus.
Inese izcēla no bagāžnieka abus smagos melnos maisus, pārlika rokturus pār pleciem, bet rokās paņēma tortes kasti. Tā viņa aizgāja līdz kāpņu telpai. Pie ieejas sēdošais konsjeržs — padzīvojis vīrietis formas tērpā — pacēla acis un ar izbrīnu nopētīja viņas kravu.
— Labvakar. Tas ir astoņdesmit ceturtajam dzīvoklim, — Inese sacīja un nolika melnos saiņus tieši uz flīžu grīdas blakus letei. — Saimnieks drīz nokāps pakaļ. Vai varat pāris minūtes pieskatīt?
— Protams, nekādu problēmu, — konsjeržs pamāja.
Ar tortes kārbu rokās Inese iegāja liftā un nospieda divpadsmitā stāva pogu. Kabīne klusi iedūcās un vienmērīgi sāka celties augšup.
Astoņdesmit ceturtā dzīvokļa durvis bija smagas, pamatīgas, tādas, aiz kurām svešas skaņas noteikti netika iekšā. Inese piespieda zvana pogu.
Aiz durvīm atskanēja viegli soļi. Nokrakšķēja slēdzene. Durvis atvērās plaši.
Uz sliekšņa stāvēja Laura. Dzīvē viņa izskatījās mazliet vecāka nekā savā ziņotāja profila bildē. Mugurā viņai bija smaragda zaļa, pie auguma pieguloša zīda kleita-kombinācija. Mati ieveidoti nevainojami, grims spilgts un rūpīgi uzklāts. Gaisā virmoja dārgu smaržu aromāts, kas sajaucās ar ceptas gaļas smaržu no virtuves vai viesistabas puses.
— Ak, nu beidzot! — Laura dziedošā balsī iesaucās, ieraugot tortes kārbu. — Es jau nodomāju, ka būsiet iestrēgusi sastrēgumā. Dodiet šurp.
Inese pārkāpa pāri slieksnim un nonāca plašā priekšnamā ar spoguļotu iebūvēto skapi. No dzīvokļa dziļuma, visticamāk, no viesistabas, klusi plūda džezs.
— Mīļais, torte ir klāt! — Laura uzsauca, paņemot kasti no Ineses rokām. — Nāc ātrāk, tu taču lauzīsi pārsteigumu!
Pēc mirkļa gaitenī parādījās Jānis. Vienā rokā viņš turēja korķviļķi, otrā — sarkanvīna pudeli.
Viņš paspēra soli priekšnamā. Pacēla skatienu.
Laiks pēkšņi it kā apstājās. Inese skaidri redzēja, kā korķviļķis izslīdēja no viņa rokas.