Viņš sāka padoties. No darba Jānis pārnāca arvien klusāks, ar nogurušu, it kā izdzisušu skatienu. Tas, kas agrāk viņu neuztrauca, pēkšņi sāka kaitināt līdz sīkumiem. Kad Inese pārlika viņa dokumentus, pārbīdīja telefonu lādētājus vai nolika atslēgas citā vietā, viņam vairs nebija, kam uzmest dusmīgu skatienu, jo visu kārtot atpakaļ nācās pašam. Septītajā rītā viņš pirmo reizi pat nepamēģināja pasmaidīt, kad māte sešos no rīta virtuvē sāka skaļi grabināt katlus.
Ap desmito Ineses ciemošanās dienu Jānis izskatījās pilnīgi iztukšots.
Viss beidzās kādā vakarā, kad Inese beidzot bija aizgājusi gulēt. Jānis ienāca virtuvē, kur Anna mierīgi sēdēja pie galda un dzēra tēju. Viņš cieši aizvēra durvis, it kā baidītos, ka māte varētu kaut ko sadzirdēt, un smagi apsēdās pretī sievai.
— Tu mani speciāli moki? — viņa balss bija zema, bet tajā trīcēja ilgi apspiestas dusmas. — Kas tas vispār ir par uzvedumu? Tu izturies briesmīgi. Tu pazemo manu māti. Tu viņai skaidri parādi, ka tev viņa ir vienaldzīga.
Anna lēnām nolika krūzīti uz apakštasītes. Viņa nekliedza, nepacēla balsi, nemēģināja raudāt vai taisnoties. Viņas skatiens palika mierīgs, tiešs un vēss.
— Es nesaprotu, par ko tieši tu esi sašutis, Jāni, — viņa noteica klusi, skaidri izrunājot katru vārdu. — Es tikai pajautāju, kad viņai ir biļete atpakaļ. Šis ir mans dzīvoklis, un man ir tiesības zināt, cik ilgi pie mums uzturēsies viesi.
— Viņa nav nekāda viešņa! — Jānis gandrīz norūca. — Viņa ir mana māte! Viņa ir ģimene! Bet tu uzvedies kā pilnīga egoiste.
— Tiešām? — Anna mazliet pielieca galvu uz sāniem. — Vai tu atceries, ko pats teici par manu mammu? Ka tad, kad dzīvoklī ir sveši cilvēki, tu nogursti. Ka tiek izjaukta tava komforta zona. Tad, lūk, Jāni, arī man tāda ir. Un pēdējās divās nedēļās tā brūk pa vīlēm.
— Neuzdrošinies salīdzināt! — viņš mēģināja iebilst, taču pat viņam pašam viņa vārdi skanēja vāji. — Mana mamma mums palīdzēja ar kredītu…
— Pirms divdesmit gadiem, — Anna asi pārtrauca. — Un mēs viņai šo palīdzību esam atdevuši trīskārt. Bet runa nav par naudu. Runa ir par to, ka tu esi izdomājis ļoti ērtus noteikumus: taviem vecākiem drīkst visu, bet manējiem — gandrīz neko. Tava mamma ir rūpes un pienākums, mana mamma — traucēklis. Tava mamma netērē ūdeni, bet mana, pēc taviem vārdiem, nolaiž kanalizācijā ģimenes budžetu.
Jānis apklusa. Viņš skatījās uz virtuves galda virsmu, it kā tur pēkšņi būtu parādījusies atbilde. Bet atbildes nebija. Visi argumenti, aiz kuriem viņš gadiem bija slēpies, tagad bija apgriezti pret viņu pašu. Un izrādījās — tie nemaz nav tik pārliecinoši, ja tos nākas izbaudīt uz savas ādas.
— Es esmu noguris, Anna, — viņš beidzot nočukstēja aizsmakušā balsī. — Es visu nedēļu gatavoju, vācu, kārtoju… Viņa nepārtraukti kaut ko prasa, aizrāda, komandē. Es vairs nevaru.
— Tieši tā, — Anna pamāja ar galvu. Viņas sejā nebija ne uzvaras prieka, ne ļauna gandarījuma. — Un es tā dzīvoju katru reizi, kad viņa atbrauca. Nevis vienu nedēļu. Divdesmit piecus gadus.
Viņa piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās naksnīgajā pilsētā. Tad, nepagriežoties, pateica vārdus, kas pielika punktu viņu vecajai kārtībai:
— No šī brīža mūsu mājās vairs nebūs dalījuma “mana mamma” un “tava mamma”, “savējie” un “svešie”. Vai nu abas ir ģimene — ar visu, kas no tā izriet. Tad mēs vienādi paciešam abas: viņu agrās celšanās, padomus, prasības, ieradumus. Mēs abas apkalpojam un nesūdzamies. Vai arī abas ir vieses, kuras mēs priecīgi uzņemam uz trim dienām. Un pēc trim dienām viņas dodas atpakaļ uz savām mājām. Izvēlies, Jāni.
Jānis pacēla acis uz sievu. Tajās vairs nebija ne pārākuma, ne aizkaitinājuma. Bija tikai smaga saprašana, ka iepriekšējie spēles noteikumi ir beigušies uz visiem laikiem. Viņš dziļi izelpoja un lēni pamāja. Pretī teikt nebija ko.
Ģimenē personīgās robežas nepārbauda ar skaistām frāzēm, bet ar vienlīdzīgu attieksmi. Aiz runām par nogurumu no viesiem un vajadzību pēc sava privātā stūrīša pārāk bieži slēpjas parasts egoisms. Ērta kārtība, kurā viens no laulātajiem noniecina otra tuviniekus, vienlaikus pieprasot bezierunu cieņu pret savējiem. Un bieži vien tieši sievietes gadiem nes šo neredzamo smagumu, uzturot svešu komfortu uz savu vecāku un pašas mieru rēķina, līdz kādā brīdī viņas vienkārši noliek spoguli laulātajam priekšā.