Viņa ātri vien sajuta garšu. Dienas vidū Jānis iekārtojās viesistabā ar dokumentu kaudzi, cerēdams mierīgi pastrādāt. Taču istabā ienāca Ilze, rokā turēdama mitru lupatu.
— Vai, Jāni, kas tev te uz galda par nekārtību? — viņa bez mazākās kautrēšanās pabīdīja malā svarīgu papīru kaudzi un sāka sparīgi berzt galda virsmu.
— Ilze, es strādāju! Lūdzu, nolieciet dokumentus atpakaļ, kur tie bija! — Jānis izspieda caur sakostiem zobiem.
— Ģimenē nedrīkst būt ne noslēpumu, ne netīrības, — sievasmāte nocirta un pārcēla viņa mīļāko krūzi uz pavisam citu galda malu. — Es labāk zinu, kā ieviešama kārtība. Tev pašam taču būs patīkamāk sēdēt pie tīra galda.
Nedēļas beigās Jānis jau atgādināja pārstieptu stīgu. Annai viņš vairs nesūdzējās, jo lieliski saprata: pretī dabūs kārtējo savu paša frāžu izlasi par “mātes rūpēm” un “ģimenes paciešanu”. Kad Ilzei beidzot pienāca laiks doties prom, Jānis pats pieteicās aizvest viņu uz staciju tik steidzīgi, it kā glābtos no plūdiem vai ugunsgrēka.
Taču tas bija tikai plāna pirmais cēliens.
Otrais sākās pēc mēneša, kad pie dzīvokļa durvīm parādījās Inese. Vīramāte bija ieradusies uz savām ierastajām, “pilnīgi likumīgajām” divām nedēļām un, kā allaž, gaidīja uzņemšanu gandrīz vai karalienes līmenī.
Jau pirmajā vakarā Anna izjauca gadiem ierasto kārtību. Viņa nevis klāja svētku galdu ar vairākām ēdienu kārtām, bet uzvārīja sev zaļo tēju, atvēra klēpjdatoru turpat pie virtuves galda un, neatraudama skatienu no ekrāna, pieklājīgi pajautāja:
— Inese, uz kuru datumu jums ir atpakaļceļa biļete?
Vīramāte, kas tieši tobrīd vilka no somas mājas čības, sastinga pusceļā. Jānim karote ar šķindoņu izkrita no rokas.
— Kā tas ir… uz kuru datumu? — Inese apjukusi pārprasīja. — Es taču kā parasti, uz divām nedēļiņām.
— Skaidrs, — Anna sausi pamāja un kaut ko atzīmēja bloknotā. — Man vienkārši jāsaplāno savs darba grafiks un jāsarēķina izdevumi. Priekšā ir smaga nedēļa, man būs vajadzīga atpūta.
Jānis uzmeta sievai skatienu, ar kuru varētu izdedzināt caurumu sienā, bet Anna to pat nepamanīja. Vai vismaz izlikās, ka nepamana.
Nākamajā dienā sākās kluss sadzīvisks dumpis. Anna vairs negatavoja trim cilvēkiem. Vakarā, atgriezies no darba, Jānis uz plīts atrada tikai tīru pannu. Māte sēdēja pie televizora un nepārprotami gaidīja vakariņas.
— Anna, ko mēs ēdīsim? — viņš jautāja, ielūkojoties guļamistabā.
— Es paēdu kafejnīcā kopā ar kolēģiem, — Anna atbildēja, neatraujoties no grāmatas. — Produkti ir ledusskapī. Tā taču ir tava mamma, tava ģimene. Pagatavo viņai viņas mīļos biezpiena plācenīšus. Man vajag pastrādāt klusumā — viesi tomēr nogurdina.
Jānim nekas cits neatlika kā doties uz virtuvi un vārīt makaronus. Inese bija acīmredzami neapmierināta. Viņa bija pieradusi pie vedeklas gatavotām vakariņām ar izdomu, nevis pie salipušiem makaronu radziņiem ar cīsiņiem.
Taču Anna negrasījās apstāties pusceļā. Viņa pirka gardumus — labu sieru, lasi, svaigas ogas — tieši vienai porcijai. Un mierīgi tos apēda pati. Kad Inese, kā parasti, iegāja vannasistabā un atgrieza ūdeni, Anna iznāca gaitenī, nostājās blakus vīram un skaļi, ar teatrālu nopūtu noteica:
— Ak vai, ūdens tek jau veselu pusstundu. Mums taču ir skaitītāji, Jāni! Un elektrība arī griežas. Tu varētu pateikt mammai, lai pasteidzas.
Jānis klusēja. Viņš bija nonācis paša izliktās lamatas vidū. Tagad tieši viņam nācās gatavot mātei brokastis un vakariņas, vākt viņas krūzes, kuras viņa atstāja te viesistabā, te uz palodzes, te vannasistabā, paciest viņas piezīmes un vakaros viņu izklaidēt. Anna bija pilnīgi atkāpusies malā. Viņa saglabāja pieklājību, sasveicinājās, atvadījās, atbildēja īsi un korekti, taču sadzīvē Inese bija kļuvusi tikai un vienīgi par Jāņa atbildību.
Piektajā dienā šāds režīms Jāni sāka salauzt.