Viņš Annai arvien biežāk žēlojās, ka “mājā vairs nav kur apgriezties”, ka viņam tiekot izjaukta “komforta zona” un ka “sveši cilvēki izsūc no viņa pēdējo enerģiju”.
Vārds “sveši” tovakar izskanēja īpaši skaidri. Tas palika karājamies gaisā pie vannasistabas durvīm un Annai kļuva par robežu, aiz kuras atkāpšanās vairs nebija iespējama.
Svētdienas vakarā Anna pavadīja māti uz staciju. Ilze rūpīgi sakārtoja šalli, neveikli pasmaidīja un klusi sacīja:
— Anniņ, piedod, ka es tik ilgi pie jums aizkavējos. Es jau redzu, Jānis no manis ir noguris. Nākamreiz noīrēšu viesnīcas numuru, lai jums nebūtu jāpielāgojas manis dēļ.
Anna apstājās perona vidū tik strauji, ka māte gandrīz uzskrēja viņai virsū.
— Mammu, par nekādām viesnīcām pat nedomā. Nākamreiz tu nebrauksi uz trim dienām. Tu paliksi veselu nedēļu.
— Ko tu runā, meitiņ! — Ilze izbailēs sasita plaukstas kopā. — Jānis taču to neizturēs! Es taču pati redzu, cik ļoti viņu kaitina mana klātbūtne.
— Tagad klausies mani ļoti uzmanīgi, — Annas balss bija mierīga, bet tajā nebija ne mazākās šaubīšanās. — Mēs veiksim nelielu pārbaudi. Ja tu gribi, lai mana laulība nepārvēršas par galīgu liekulības purvu, tev man jāpalīdz. Tu uz kādu laiku aizmirsīsi savu smalkjūtību. Tu atbrauksi un uzvedīsies tieši tā, kā pie mums uzvedas Inese. Līdz pēdējam sīkumam.
Ilze ilgi pretojās. Visa viņas audzināšana, pieklājība un iedzimtā takta izjūta sacēlās pret šādu ieceri. Taču meitas skatiens — noguris, stingrs un gandrīz izmisīgs — beigu beigās lika viņai piekāpties.
Plāns tika īstenots pēc diviem mēnešiem. Ilze ieradās atvaļinājumā. Tikai šoreiz ierastās mazās somas vietā viņai līdzi bija divi milzīgi čemodāni.
Jānim sestdienas rīts sākās pavisam ne tā, kā viņš bija cerējis. Pulksten pusastoņos tieši aiz guļamistabas durvīm ierēcās putekļsūcējs. Birste ar skaļu būkšķēšanu dauzījās gar grīdlīstēm, un katrs trieciens atbalsojās viņam galvā. Izspūris, nikns un vēl pusmiegā, Jānis izlēca gaitenī.
— Ilze! — viņš uzrūca, cenšoties pārkliegt motora dūkoņu. — Vai simfoniskā orķestra koncerts tiešām jāorganizē tik agri no rīta? Šodien ir sestdiena!
Sievasmāte izslēdza putekļsūcēju, atspiedās pret tā kātu un mīlīgā balsī, ar tieši tādu intonāciju, kādu tik ļoti mēdza lietot Inese, nodziedāja:
— Jānīt, nu kurš tad guļ līdz pusdienlaikam? Es piecēlos agrāk, padomāju — ieviesīšu jums mājās kārtību. Stūros putekļi veseliem kamoliem sakrājušies, te taču nav ko elpot! Ej nomazgājies, brokastis jau ir gatavas.
Virtuvē Jāni gaidīja nākamais pārsteigums. Viņš atvēra ledusskapi, lai paņemtu savu iecienīto kūpināto desu, bet plaukts bija tukšs. Tās vietā glītā rindā stāvēja pudeles ar beztauku kefīru.
— Kur ir desa? — viņš apjucis noprasīja.
— Izmetu, — Ilze bez mazākā satraukuma atbildēja, lejot tēju krūzē. — Jānīt, nu kurš tādu ķīmiju vispār liek mutē? Tev par veselību jādomā, gadi vairs nav tie, asinsvadi jāsaudzē. Es atbrīvoju tavu plauktu un saliku kefīru. Dzer, tas ir veselīgs.
Jāņa seja kļuva tumši sarkana. Viņš savilka rokas dūrēs, smagi elpoja un, neko vairs nesakot, strauji pagriezās uz guļamistabas pusi, kur bija Anna.
— Anna! — viņš nošņāca, cieši aizverot aiz sevis durvis. — Kas te notiek? Tava māte vispār saprot, ko dara? Viņa izmeta manu ēdienu! Viņa man brīvdienas rītā sūc putekļus tieši pie auss! Pasaki viņai, lai izbeidz šo cirku!
Anna sēdēja pie spoguļa un klāja uz sejas krēmu. Viņa pat nepagriezās.
— Jāni, es īsti nesaprotu, par ko tu esi tik neapmierināts, — viņa atbildēja mierīgi. — Tā taču ir mamma. Viņa rūpējas. Viņa labāk zina, kas ir veselīgs un kas nav. Pacieties, tā taču ir ģimene. Ģimene nevar traucēt komforta zonai.
Jānis apklusa. Sievas teiktais ieskanējās kā izsmējīga atbalss viņa paša frāzēm, kuras viņš gadiem bija centies Annai iedzīt galvā. Viņš atvēra muti, lai iebilstu, bet neatrada nevienu sakarīgu vārdu.
Bet Ilze pa īstam tikai sāka iejusties lomā.