Aiz vannasistabas aizvērtajām durvīm ūdens šalkoņa skanēja vienmērīgi un nepārtraukti, pārvēršoties monotonā dūkoņā. Jānis stāvēja gaitenī, sakrustojis rokas uz krūtīm, un ar acīmredzamu neapmierinātību bungoja ar pirkstu pa rokas pulksteņa ciparnīcu.
— Anna, tava mamma jau četrdesmit minūtes laiž ūdeni, — viņš nočukstēja auksti, pietiekami klusi, lai viešņa aiz durvīm nedzirdētu, bet tik skaidri, lai katrs vārds trāpītu sievai. — Mums, starp citu, ir skaitītāji.
Anna, atbalstījusi plecu pret guļamistabas durvju stenderi, klusēdama vēroja vīru.
— Viņa paliek līdz svētdienai vai tomēr līdz pirmdienai? — Jānis nerimās, nervozi piekārtojot mājas bikšu jostu. — Man bija smaga nedēļa, Anna. Brīvdienās man vajag atpūsties, nevis staigāt kā pa diegu. Es pat uz virtuvi apakšbiksēs nevaru iziet. Kad viņai ir biļete atpakaļ?
Anna neatbildēja. Tieši pirms trim dienām no šī paša dzīvokļa, no tā paša sliekšņa, bija aizbraukusi Inese — Jāņa māte. Viņa bija nodzīvojusi pie viņiem veselas divas nedēļas. Divas garas nedēļas, kuru laikā karstā ūdens skaitītāji griezās kā spēkstacijas turbīnas, bet Jānis ap māti lidinājās kā uz spārniem, ne reizi nepieminot ne nogurumu, ne grūto darba nedēļu, ne savas tiesības staigāt pa māju apakšveļā.
Tajā brīdī, skatoties uz vīra aizkaitināti savilktajām lūpām, Anna pēkšņi saprata: viņas pacietības mērs ir pilns. Divdesmit piecu laulības gadu laikā viņa bija tik ļoti pieradusi nogludināt asumus, ka pati nebija pamanījusi, kā visa viņas dzīve pārvērtusies par kalpošanu svešiem dubultstandartiem.
Šī klusā, nerakstītā hierarhija bija veidojusies gadiem — pa vienam ķieģelim vien. Viss sākās laikā, kad viņi tikko bija apprecējušies. Toreiz Inese iedeva viņiem nelielu, taču ļoti vajadzīgu summu pirmajai iemaksai hipotekārajam kredītam. Jānis šo palīdzību pacēla teju mātes varoņdarba augstumos, bet vīramāte uz mūžu ieguva ģimenes “galvenās akcionāres” statusu.
Annas māte Ilze dzīvoja citā pilsētā. Naudā viņa palīdzēt nevarēja, toties centās neiejaukties jaunās ģimenes dzīvē, jo uzskatīja delikātumu par galveno cieņas izpausmi attiecībās. Taču tieši šī takta izjūta viņai vēlāk atspēlējās. Jānis automātiski ierindoja sievasmāti “attālāku radinieku” kategorijā — tādu cilvēku lokā, kuru apciemojumi vienkārši jāpacieš.
Atšķirība bija redzama ikvienā sīkumā.
Kad ieradās Inese, dzīvoklis pārgāja gandrīz vai kara gatavībā. Vīramāte cēlās sešos no rīta. Viņas smagie soļi dunēja gaitenī, virtuves skapīšu durtiņas tika aizcirstas skaļāk nekā parasti, katli šķindēja, un trauki ar apbrīnojamu sparu tika pārlikti no vienas vietas uz citu.
— Anniņ, es tavas garšvielas ieliku apakšējā atvilktnē, — viņa pie brokastīm paziņoja. — Tur tām ir īstā vieta. Citādi stāv visiem acīs un tikai putekļus krāj. Arī krūzes pārkārtoju. Es labāk zinu, kā ir ērtāk.
Jānis, ēzdams mātes ceptās biezpiena pankūkas, tikai iecietīgi pasmaidīja sievai:
— Nu, Anna, nedusmojies. Tā taču ir mamma, viņa rūpējas. Viņai labāk redzams. Pacieties, tā ir mūsu ģimene.
Ģimenei tika piedots viss. Ģimenei bija atļauts kritizēt aizkarus, mācīt, kā pareizi jāmazgā Jāņa krekli, un aizņemt televizoru uz visu vakaru.
Ilzes ciemošanās izskatījās pavisam citādi. Viņa atbrauca reizi gadā, augstākais — uz trim dienām. Līdzi atveda kādus ciemakukuļus, klusi izkārtoja savas mantas viesu istabā un darīja visu, lai būtu pēc iespējas nemanāmāka. Ēda mazām porcijām, vakaros sēdēja krēslā ar grāmatu vai adīkli rokās un pat baidījās patraucēt znotam skatīties ziņas.
Tomēr Jānim jau pats sievasmātes klātbūtnes fakts šķita kā personisks apvainojums. Ejot viņai garām gaitenī, viņš demonstratīvi smagi nopūtās. Viņš noslēdzās sevī un ar visu savu izturēšanos lika saprast, ka viņas uzturēšanās šajā mājā viņam ir nepanesams pārbaudījums.