Tortei jāizskatās patiešām grezni, vai saprotat? Nekādu to vecmodīgo rotājumu. Bez sviesta krēma rozītēm, bez banāliem gulbīšiem un tamlīdzīgām muļķībām. Mans vīrietis ir pelnījis pašu labāko, mums taču ir gadadiena. Pildījums — “sarkanais samts”. Un pats svarīgākais: augšpusē vajadzīga ēdama fotogrāfija. Es tūlīt atsūtīšu attēlu, viņš tur izskatās vienkārši neticami. Mans mīļumiņš. Un blakus — balons ar pārsteigumu.
Balss ziņa lietotnē ilga četrdesmit sekundes. Inese noklausījās to līdz beigām, gandrīz neapzināti pārbraucot ar mitru sūkli pāri virtuves darba virsmai. Kliente, vārdā Laura, viņai rakstīja jau kopš iepriekšējā vakara un bija noraidījusi vienu skici pēc otras. Te mastikas tonis šķita “pārāk lēts”, te uzraksta burti neesot “pietiekami kaislīgi”. Inese klusēja un izturēja. Pasūtījums bija dārgs, bet liekas naudas viņu mājās nekad nebija. Jo īpaši tagad, kad bērniem vajadzēja privātskolotājus.
Telefons īsi iepīkstējās. Bija pienākusi fotogrāfija.
Inese nolika sūkli malā, noskaloja rokas zem krāna, noslaucīja tās virtuves dvielī un tikai tad atbloķēja ekrānu.
Viņa bija pieradusi šādās bildēs redzēt svešus cilvēkus. Smaidīgus vīriešus ar makšķerēm, nopietnus priekšniekus uzvalkos, puišus ar ģitārām rokās. Taču no šī attēla, mazliet piemiedzis acis saulē, viņā raudzījās viņas pašas vīrs. Jānis.
Viņam mugurā bija tas pats tumši zilais polo krekls, ko Inese pagājušajā mēnesī bija nopirkusi izpārdošanā. Fonā varēja saskatīt kāda parka kokus. Jānis smaidīja tā, kā mājās jau sen vairs nesmaidīja — brīvi, apmierināti, gandrīz kā paēdis runcis, kuram nekas netrūkst.
Viss apkārt it kā apstājās. Iekšā pēkšņi kļuva tukšs, kā būtu izslaucītas visas jūtas. Virtuves smagais, sasmakušais gaiss, kas bija piesūcies ar ēdiena smaržām, pēkšņi šķita nepanesams. Viņai vajadzēja tikai vienu — ieelpot. Inese piegāja pie loga. Ar grūtībām pagriezusi rokturi, viņa pavēra vērtni. Istabā iebrāzās auksts, dzestrs vējš un ielas troksnis, un tas viņu atgrieza realitātē.
Pirksti paši uzrakstīja atbildi: “Fotogrāfiju saņēmu. Kvalitāte laba, drukai derēs. Kādu uzrakstu vēlaties zem attēla?”
Laura rakstīja ilgi. Acīmredzot viņai ļoti gribējās izrunāties, palielīties svešai konditorei ar savu uzvaru.
“Uzrakstiet: Uzvarētājam no viņa Mūzas. Ziniet, mēs iepazināmies tieši pirms gada. Toreiz viņš bija tik apjucis, tik pazudis. Sieva viņam ir tipiska mājas vista. Sēž mājās, cep savus pīrāgus un zāģē viņu par katru centu. Ar viņu viņam ir nāvīgi garlaicīgi. Bet es viņam parādīju, kas ir īsta dzīve. Šo piektdien svinēsim gadu kopš iepazīšanās, un viņš teica, ka beidzot ir gatavs iesniegt šķiršanās pieteikumu. Tāpēc šī torte būs mūsu uzvaras simbols. Uztaisiet to nevainojamu!”
Inese pārlasīja ziņu divreiz. Krūtīs kaut kas sāpīgi ievilkās. Sieva — mājas vista. Zāģē par katru centu.
“Izdarīšu vislabākajā veidā,” viņa ierakstīja. “Lūdzu, precizējiet adresi un piegādes laiku piektdienai.”
“Dzīvojamais komplekss “Strūklaka”, Jūras iela 14, dzīvoklis 84. Uz septiņiem vakarā. Viņš tieši pēc darba atbrauks pie manis.”
Priekšnamā noklikšķēja slēdzene. Aizcirtās ārdurvis, un pēc mirkļa atskanēja dobjš būkšķis — uz grīdas nomesta mugursoma. Jānis bija pārradies no darba.
No bērnistabas tūlīt izskrēja vienpadsmitgadīgais Kristaps un astoņus gadus vecā Anna.
— Tētis ir mājās! — Anna metās Jānim ap kaklu.
Inese iznāca no virtuves. Vīrs vilka nost apavus, kā ierasts, neizmantojot rokas — uzkāpdams uz papēžiem un izspiežot kājas no kedām. Parasts vakars. Parasts vīrs. Mazliet noguris, ar vieglu bārdas ēnu uz zoda un pazīstamo sabiedriskā transporta un cigarešu smaku.
— Esmu pārguris kā suns, — Jānis nopūtās un noskūpstīja Inesi uz vaiga. Viņa lūpas bija sausas un vēsas. — Darbā pilnīgs ārprāts, priekšnieks atkal ārdās. Kas mums vakariņās?
— Makaroni ar malto gaļu un salāti, — Inese atbildēja mierīgā, līdzenā balsī. — Ej nomazgā rokas.
Viņi apsēdās pie galda. Jānis ēda ātri un kāri, makaronus piekozdams ar salātu dārzeņiem. Inese tikai bakstīja šķīvī ar dakšiņu un vēroja, kā viņš košļā. Kā kustas viņa žokļi, kā viņš sarauc pieri, kaut ko pārskatot telefonā. Kā viņš veselu gadu varēja gulēt ar citu sievieti un pēc tam nākt šurp, ēst viņas gatavotās vakariņas un vakarā skūpstīt bērnus pirms miega?