No darba viņš atgriezās ar nodzisušu skatienu un smagiem soļiem. Sākumā Jānis vēl mēģināja izlikties, ka viss ir kārtībā, taču drīz vien arī viņu sāka kaitināt tas, ka Marija pārliek viņa mantas no vienas vietas uz citu. Tagad vairs nebija Annas, kura pēc tam klusībā visu sakārtotu atpakaļ. To nācās darīt viņam pašam. Septītajā dienā viņš pirmo reizi pat nepamēģināja pasmaidīt, kad māte sešos no rīta sāka virtuvē skaļi grabināt katlus.
Kad bija pagājušas desmit dienas kopš vīramātes ierašanās, Jānis izskatījās pilnīgi izsmelts.
Viss atrisinājās kādā vakarā, kad Marija beidzot bija aizgājusi gulēt. Jānis iegāja virtuvē, kur Anna mierīgi sēdēja pie galda un dzēra tēju. Viņš cieši aizvēra durvis, it kā baidītos, ka kāds varētu dzirdēt, un smagi ieslīga krēslā.
— Tu mani speciāli moka? — viņš izgrūda caur zobiem, un balsī trīcēja apspiestas dusmas. — Kas tas vispār ir? Kā tu uzvedies? Tu izturies briesmīgi. Tu pazemo manu māti. Tu viņai atklāti parādi, ka viņa tev ir vienaldzīga.
Anna uzmanīgi nolika krūzi uz apakštasītes. Viņa nekliedza, neattaisnojās un neiekrita histērijā. Tikai pacēla acis uz vīru — mierīgi, tieši un vēsi.
— Es nesaprotu, par ko tieši tu esi neapmierināts, Jāni, — viņa pateica lēni un skaidri, it kā katru vārdu noliktu savā vietā. — Es tikai pajautāju, kad viņai ir biļete. Šis ir arī mans dzīvoklis, un man ir tiesības zināt, cik ilgi pie mums uzturēsies viesi.
— Viņa nav viešņa! Viņa ir mana māte! — Jānis gandrīz norūca. — Viņa ir ģimene! Bet tu uzvedies kā egoiste!
— Tiešām? — Anna viegli pielieca galvu sāņus. — Vai atceries, ko pats man teici? “Kad dzīvoklī ir sveši cilvēki, es nogurstu. Mana komforta zona tiek izjaukta.” Tad zini, Jāni, arī man ir sava komforta zona. Un pēdējās divas nedēļas tā ir plīsusi pa visām vīlēm.
— Neuzdrošinies salīdzināt! — viņš mēģināja iebilst, bet pats dzirdēja, cik vāji skan viņa aizstāvība. — Mana mamma mums savulaik palīdzēja ar kredītu…
— Pirms divdesmit gadiem. Un mēs šo parādu viņai esam atdevuši jau trīskārtīgi, — Anna viņu pārtrauca. — Bet runa nav par naudu. Runa ir par to, ka tu esi nolēmis: taviem vecākiem drīkst visu, bet manējiem — gandrīz neko. Tava mamma ir rūpes un pienākums, bet mana mamma — traucēklis. Tava mamma, tavuprāt, ūdeni netērē, bet mana, pēc taviem vārdiem, nolaiž caurulēs ģimenes budžetu.
Jānis apklusa un nolaida skatienu uz galda virsmu. Viņam nebija, ko atbildēt. Visa tā loģika, aiz kuras viņš gadiem bija slēpies, pēkšņi bija pagriezta pret viņu pašu un trāpīja daudz sāpīgāk, nekā viņš bija gaidījis.
— Esmu pārguris, Anna, — viņš beidzot nomurmināja gandrīz nedzirdami. — Visu nedēļu pats gatavoju, vācu, kārtoju… Viņa visu laiku kaut ko prasa, kaut ko norāda, kaut ko pārmet. Es vairs nevaru.
— Tieši tā, — Anna klusi pamāja. Viņas sejā nebija ne uzvaras prieka, ne ļauna gandarījuma. — Un es šādā režīmā dzīvoju katru reizi, kad viņa pie mums palika. Divdesmit piecus gadus.
Viņa piecēlās, piegāja pie loga un uz brīdi ieskatījās tumšajā pilsētā aiz stikla. Tad, nepaceļot balsi, pateica spriedumu viņu līdzšinējai dzīvei:
— Šajā mājā no šī brīža vairs nebūs “manējās” un “svešās” mammas. Vai nu abas ir ģimene ar visu, kas tam nāk līdzi, un mēs abas paciešam vienādi — viņu agrās celšanās, padomus, prasības, ieradumus. Mēs abas apkalpojam un nesūdzamies. Vai arī abas ir vieses, kuras mēs labprāt uzņemam trīs dienas. Un pēc trim dienām viņas dodas atpakaļ uz savām mājām. Izvēlies, Jāni.
Jānis pacēla acis uz sievu. Tajās vairs nebija ne pārākuma, ne aizkaitinājuma. Tikai nogurusi saprašana, ka vecie noteikumi ir beigušies un atpakaļceļa vairs nav. Viņš smagi izelpoja un lēni pamāja ar galvu. Iebilst nebija iespējams.
Ģimenē personīgās robežas nepārbauda ar skaistām frāzēm, bet gan ar vienlīdzīgu attieksmi. Aiz runām par nogurumu no viesiem un vēlmes “sargāt savu telpu” bieži vien slēpjas pavisam parasts egoisms. Tā ir ērta pozīcija, kurā viens partneris noniecina otra tuviniekus, vienlaikus pieprasot bezierunu cieņu pret savējiem. Un ļoti bieži tieši sievietes gadiem nes šo neredzamo smagumu — kalpo svešam komfortam, upurējot savu mieru un savus vecākus, līdz kādu dienu tomēr noliek dzīvesbiedram priekšā spoguli.