Garša šai spēlei Inesei iepatikās ātri.
Kādā pēcpusdienā Jānis bija iekārtojies viesistabā ar darba papīriem. Uz galda gulēja dokumenti, piezīmes un mapes, kuras viņam bija jāpārskata. Tajā brīdī durvīs parādījās Inese ar slapju lupatu rokā.
— Ak, Jāni, kas tev te par jucekli uz galda? — viņa bez mazākās vilcināšanās pabīdīja malā kārtīgi saliktu svarīgu papīru kaudzi un sāka enerģiski berzt galda virsmu.
— Inese, es strādāju! Lūdzu, nolieciet dokumentus atpakaļ, kur tie bija! — Jānis izgrūda caur sakostiem zobiem.
— Ģimenē nav vietas ne netīrībai, ne noslēpumiem, — viņa nocirta, pārlikdama viņa mīļāko krūzi uz pavisam citu galda stūri. — Es labāk zinu, kā jāievieš kārtība. Tev pašam taču patīkamāk sēdēt pie tīra galda.
Nedēļas beigās Jānis jau izskatījās kā līdz pēdējam nostiepta stīga. Annai viņš vairs nesūdzējās. Viņš lieliski saprata, ka pretī dabūs vien kārtējo devu paša reiz sacīto frāžu par “mammas rūpēm” un “ģimenes sapratni”. Kad pienāca diena, kad Inesei bija jādodas prom, Jānis pats pieteicās aizvest viņu līdz stacijai tik steidzīgi, it kā nevis vestu radinieci, bet bēgtu no applūdušas mājas.
Taču tā bija tikai pirmā Annas ieceres daļa.
Otrais posms sākās pēc apmēram mēneša, kad pie dzīvokļa durvīm parādījās Marija. Vīramāte bija ieradusies uz savām ierastajām, viņasprāt, pilnīgi likumīgajām divām nedēļām un acīmredzami gaidīja to pašu uzņemšanu, pie kādas bija pieradusi: smaidi, silts ēdiens, klāts galds un nebeidzama uzmanība.
Jau pirmajā vakarā Anna šo pierasto izrādi izjauca. Tā vietā, lai gatavotu svētku vakariņas ar vairākiem ēdieniem, viņa sev uzlēja zaļo tēju, nolika klēpjdatoru tieši uz virtuves galda un, pat nepaceldama acis uz vīramāti, pieklājīgi pajautāja:
— Marija, uz kuru datumu jums ir atpakaļceļa biļete?
Marija, kas tikko bija izņēmusi no somas savas mājas čības, sastinga pusceļā. Jānim no rokas ar skaļu šķindoņu izkrita karote.
— Kā tas ir… uz kuru datumu? — vīramāte apjuka un pārjautāja. — Es taču, kā vienmēr, uz divām nedēļām.
— Skaidrs, — Anna īsi pamāja un kaut ko ierakstīja piezīmju blokā. — Man vienkārši jāizplāno savs darba grafiks un jāsaprot izdevumi. Priekšā smaga nedēļa, man vajadzēs arī atpūsties.
Jānis uzmeta sievai skatienu, ar kuru, šķiet, varētu sadedzināt galdautu. Anna izlikās, ka to nav pamanījusi.
Nākamajā dienā sākās klusa sadzīviska pretošanās. Anna pārtrauca gatavot ēdienu trim cilvēkiem. Vakarā, atgriezies no darba, Jānis virtuvē atrada tikai tīru pannu uz plīts. Marija sēdēja pie televizora un acīmredzot gaidīja vakariņas.
— Anna, ko mēs ēdīsim? — vīrs jautāja, pabāzis galvu guļamistabā.
— Es paēdu kafejnīcā ar kolēģiem, — viņa mierīgi atbildēja, neatraudamās no grāmatas. — Produkti ir ledusskapī. Tā taču ir tava mamma, tava ģimene. Pagatavo viņai tos biezpiena plācenīšus, kas viņai tik ļoti garšo. Man vajag klusumā pastrādāt — no viesiem tomēr nogurst.
Jānis devās uz virtuvi vārīt makaronus. Marija nebija sajūsmā. Viņa bija pieradusi pie vedeklas rūpīgi gatavotajiem ēdieniem, nevis pie salipušiem makaroniem ar desiņām.
Bet Anna neatkāpās. Viņa pirka gardumus — kvalitatīvu sieru, sarkano zivi, svaigas ogas — taču tieši vienai porcijai. Un šo porciju apēda pati. Kad Marija, kā parasti, iegāja vannasistabā un palaida ūdeni, Anna iznāca gaitenī, nostājās blakus vīram un skaļi, ar uzspēlētu nopūtu sacīja:
— Oho, ūdens tek jau pusstundu. Mums taču ir skaitītāji, Jāni! Un elektrība arī griežas. Varbūt pasaki mammai, lai pasteidzas?
Jānis klusēja. Viņš bija nonācis pats savā slazdā. Tagad viņam pašam vajadzēja gatavot mātei brokastis un vakariņas, vākt krūzes, kuras viņa atstāja pa visu dzīvokli, klausīties viņas piezīmēs un vakaros viņu izklaidēt, jo Anna bija pilnībā atkāpusies no šīs atbildības. Viņa izturējās laipni — sasveicinājās, atvadījās, atbildēja pieklājīgi. Taču sadzīvē Marija bija kļuvusi tikai un vienīgi par Jāņa rūpi.
Piektajā dienā šāds režīms Jāni sāka manāmi salauzt.