Viņš sūdzējās Annai, ka mājās vairs nevarot ne apgriezties, ka viņam tiekot izjaukta ierastā miera telpa un ka sveši cilvēki burtiski izsūcot no viņa pēdējos spēkus.
Vārds “sveši” tajā vakarā izskanēja pie vannas istabas durvīm un palika karājamies gaisā kā auksta nagla. Annai tas kļuva par robežu, aiz kuras atkāpties vairs nebija iespējams.
Svētdienas vakarā viņa pavadīja māti uz staciju. Inese, rūpīgi piekārtojusi šalli, paskatījās uz meitu ar vainīgu smaidu.
— Anna, meitiņ, piedod, ka es tik ilgi pie jums aizkavējos. Es taču redzu, Jānis no manis ir noguris. Nākamreiz paņemšu numuriņu viesnīcā, lai jums netraucētu.
Anna pēkšņi apstājās perona vidū.
— Mammu, par nekādu viesnīcu pat nerunā. Nākamreiz tu atbrauksi nevis uz trim dienām, bet uz veselu nedēļu.
— Ko tu, bērns! — Inese izbīlī pacēla rokas. — Jānis taču prātu zaudēs. Es ļoti labi redzu, cik ļoti viņu kaitina mana klātbūtne.
— Tagad paklausies mani uzmanīgi, — Annas balss bija mierīga, bet cieta. — Mēs uztaisīsim mazu pārbaudi. Ja tu negribi, lai mana laulība līdz galam pārvēršas par liekulīgu purvu, tev man jāpalīdz. Aizmirsti savu smalkjūtību. Tu atbrauksi un uzvedīsies tieši tā, kā pie mums uzvedas Marija. Pilnīgi visā. Līdz pēdējam sīkumam.
Inese ilgi pretojās. Visa viņas audzināšana, ieradums būt pieklājīgai un neuzbāzīgai, cēlās pret šādu domu. Taču meitas skatiens — pārguris, stingrs un gandrīz izmisīgs — galu galā salauza viņas iebildumus.
Eksperiments sākās pēc diviem mēnešiem. Inese ieradās atvaļinājumā. Tikai šoreiz viņai līdzi nebija mazā, pieticīgā soma, bet divi milzīgi koferi, it kā viņa grasītos apmesties uz nenoteiktu laiku.
Jāņa sestdienas rīts sākās pavisam citādi, nekā viņš bija iecerējis. Pulksten pusastoņos tieši aiz viņa guļamistabas durvīm ierēcās putekļsūcējs. Birste ritmiski dauzījās gar grīdlīstēm, un katrs trieciens atbalsojās viņa galvā. Izspūris, dusmīgs un vēl pa pusei miegains Jānis izmetās gaitenī.
— Inese! — viņš uzkliedza, cenšoties pārspēt motora troksni. — Vai simfoniskais koncerts tiešām jārīko tik agrā rītā? Ir sestdiena!
Sievaismāte izslēdza putekļsūcēju, atbalstījās pret kātu un, maigā balsī, ar tieši tādu pašu intonāciju, kādu tik ļoti mēdza lietot Marija, nodziedāja:
— Jāni, nu kurš tad guļ līdz pusdienlaikam? Es piecēlos agrāk, nodomāju — jāieved jums mājās kārtība. Stūros putekļi kamoliem vien, elpot nav iespējams! Ej nomazgājies, brokastis jau gatavas.
Virtuvē Jāni sagaidīja nākamais pārsteigums. Viņš sniedzās ledusskapī pēc savas iecienītās kūpinātās desas, taču plaukts bija tukšs. Tās vietā glītā rindā stāvēja pudeles ar beztauku kefīru.
— Kur ir desa? — viņš apstulbis pajautāja.
— Izmetu, — Inese pilnīgi mierīgi atbildēja, lejot tēju. — Jāni, kurš tad tādu ķīmiju liek mutē? Tev par veselību jādomā, gadi vairs nav tie, asinsvadi jāsaudzē. Es tavu plauktu atbrīvoju un saliku kefīru. Dzer, tas ir veselīgs.
Jāņa seja kļuva sarkana. Viņš savilka dūres, smagi ievilka elpu un strauji pagriezās, dodamies uz guļamistabu pie sievas.
— Anna! — viņš nošņāca, cieši aizverot aiz sevis durvis. — Kas te notiek? Tava māte vispār saprot, ko dara? Viņa izmeta manu ēdienu! Viņa man brīvdienas rītā pie pašas auss sūc putekļus! Pasaki viņai, lai izbeidz šo cirku!
Anna sēdēja pie spoguļa un lēnām klāja sejai krēmu. Viņa pat nepagriezās.
— Jāni, es īsti nesaprotu, par ko tu esi neapmierināts, — viņa rāmi noteica. — Tā taču ir mamma. Viņa rūpējas. Viņa labāk zina, kas ir veselīgs un kas nav. Pacieties, tā taču ir ģimene. Ģimene nevar pārkāpt komforta robežas.
Jānis aprāvās. Sievas vārdi skanēja kā indīga atbalss tām pašām frāzēm, kuras viņš gadiem bija centies iedzīt viņai galvā. Viņš atvēra muti, lai iebilstu, taču neatrada nevienu piemērotu teikumu.
Savukārt Inese, reiz sākusi spēlēt savu jauno lomu, ar katru stundu tajā ieiejutās arvien drošāk.