Aiz aizvērtajām vannasistabas durvīm ūdens šalkoņa skanēja vienmērīgi un nepārtraukti, kā klusa, bet uzmācīga dūkoņa. Jānis stāvēja gaitenī, rokas sakrustojis uz krūtīm, un aizkaitināti bungoja ar pirkstu pa rokas pulksteņa ciparnīcu.
— Anna, tava mamma tur ūdeni tecina jau četrdesmit minūtes, — viņš noteica ledainā pusčukstā, pietiekami klusi, lai viešņa nedzirdētu, taču gana skaidri, lai katrs vārds trāpītu sievai. — Mums, starp citu, ir skaitītāji.
Anna, atspiedusies ar plecu pret guļamistabas durvju stenderi, klusējot raudzījās uz vīru.
— Viņa brauc prom svētdien vai tomēr pirmdien? — Jānis nerimās, nervozi piekārtojot mājas bikšu jostu. — Man bija smaga nedēļa, Anna. Brīvdienās man vajag atpūsties, nevis staigāt pa māju kā pa auklu. Es pat uz virtuvi apakšveļā vairs nevaru iziet. Kad viņai ir atpakaļceļa biļete?
Anna neatbildēja. Tieši pirms trim dienām no šī paša dzīvokļa, no tās pašas priekštelpas, bija aizbraukusi Marija — Jāņa māte. Viņa pie viņiem bija nodzīvojusi veselas divas nedēļas. Divas garas, nogurdinošas nedēļas, kuru laikā karstā ūdens skaitītāji griezās kā spēkstacijas turbīnas, bet Jānis ap māti gandrīz lidinājās, ne reizi nepieminot ne nogurumu, ne smago darba nedēļu, ne savas tiesības pārvietoties pa māju apakšbiksēs.
Tobrīd, vērojot vīra neapmierināti savilktās lūpas, Anna pēkšņi skaidri saprata: viņas pacietībai ir pienācis gals. Divdesmit piecu laulības gadu laikā viņa bija tik ļoti pieradusi nogludināt asumus, ka pati nepamanīja, kā visa viņas dzīve pārvērtusies par kalpošanu svešiem dubultstandartiem.
Šī nerakstītā kārtība bija veidojusies ilgi, gabaliņu pa gabaliņam. Viss sākās vēl toreiz, kad viņi bija tikko apprecējušies. Marija jaunajai ģimenei pielika klāt nelielu, taču ļoti vajadzīgu summu pirmajai iemaksai par mājokļa kredītu. Jānis šo palīdzību pacēla teju mātes varoņdarba līmenī, bet vīramāte uz visu atlikušo mūžu ieguva viņu ģimenes “galvenās akcionāres” statusu.
Annas māte Inese dzīvoja citā pilsētā. Viņai nebija iespēju atbalstīt meitu ar naudu, toties viņa centās nejaukties jaunās ģimenes dzīvē, uzskatot taktu par svarīgāko attiecību likumu. Taču tieši šī smalkjūtība viņai vēlāk atspēlējās. Jānis automātiski ierindoja sievasmāti “attālu radinieku” kategorijā — tādu cilvēku sarakstā, kuru ciemošanos vienkārši jāpārcieš.
Atšķirība bija redzama pat visniecīgākajās detaļās.
Kad ieradās Marija, dzīvoklī sākās gandrīz vai ārkārtas režīms. Vīramāte cēlās sešos no rīta. Viņa smagnēji soļoja pa gaiteni, ar troksni virināja virtuves skapīšu durtiņas, grabināja katlus un ar lielu sparu pārkārtoja traukus.
— Anna, es tavas garšvielas saliku apakšējā atvilktnē, — viņa brokastu laikā paziņoja. — Tur tām ir īstā vieta, citādi stāv visiem acu priekšā un tikai krāj putekļus. Un krūzes arī pārliku citur. Es labāk zinu, kā ir ērtāk.
Jānis, ēzdams mātes ceptās biezpiena pankūkas, tikai iecietīgi pasmaidīja sievai:
— Nu, Anna, nedusmojies. Tā taču ir mamma, viņa rūpējas. Viņa labāk saprot. Pacieties, tā tomēr ir mūsu ģimene.
Ģimenei tika piedots viss. Ģimenei bija atļauts kritizēt aizkarus, pamācīt, kā pareizi mazgājami Jāņa krekli, un aizņemt televizoru uz visu vakaru.
Ineses ciemošanās izskatījās pavisam citādi. Viņa atbrauca reizi gadā, ne ilgāk kā uz trim dienām. Līdzi atveda nelielus cienastus, klusi nolika savas mantas viesu istabā un centās būt gandrīz nemanāma. Ēda mazām porcijām, vakaros sēdēja krēslā ar grāmatu vai adīkli rokās un baidījās pat elpot skaļāk, lai netraucētu znotam skatīties ziņas.
Tomēr Jānim jau pats sievasmātes klātbūtnes fakts šķita kā personisks apvainojums. Ejot viņai garām gaitenī, viņš demonstratīvi smagi nopūtās. Viņš ievilkās sevī, aizvērās kā aiz durvīm un pamazām gatavojās kārtējām žēlabām.