Viņš sāka atgriezties no darba ar izdzisušām acīm un plecos sakritušu nogurumu. Arī sīkumi, kurus agrāk viņš pat nepamanīja, pēkšņi sāka kaitināt. Kad Inese kārtējo reizi pārlika viņa dokumentus, atslēgas vai brilles citā vietā, Jānim vairs nebija, kam pārmest nekārtību, jo tagad visu nācās meklēt un kārtot pašam. Septītajā rītā, kad māte jau sešos virtuvē sāka skandināt katlus, viņš pirmo reizi nepasmaidīja un neizmeta ierasto joku.
Desmitajā Ineses ciemošanās dienā Jānis izskatījās pilnīgi iztukšots.
Viss atrisinājās tajā vakarā, kad Inese beidzot aizgāja gulēt. Jānis ienāca virtuvē, kur Anna mierīgi sēdēja pie galda un dzēra tēju. Viņš cieši aizvēra durvis, it kā baidītos, ka saruna izlauzīsies ārā, un smagi nosēdās uz krēsla.
— Tu par mani ņirgājies? — viņa balsī trīcēja apspiestas dusmas. — Kas tas vispār ir? Tu uzvedies briesmīgi. Tu pazemo manu māti. Tu viņai demonstrē tādu vienaldzību, it kā viņa te būtu lieka.
Anna nesteidzīgi nolika krūzīti uz apakštasītes. Viņa nekliedza, neraudāja un necentās viņu pārtraukt. Viņas skatiens bija mierīgs, ass un vēss.
— Es nesaprotu, par ko tieši tu esi sašutis, Jāni, — viņa sacīja lēni, skaidri izrunājot katru vārdu. — Es tikai pajautāju, uz kuru datumu viņai ir biļete. Šis ir arī mans dzīvoklis, un man ir tiesības zināt, cik ilgi pie mums uzturēsies viesi.
— Viņa nav nekāda viešņa! Viņa ir mana māte! — Jānis gandrīz norūca. — Viņa ir ģimene. Bet tu uzvedies kā egoiste.
— Tiešām? — Anna viegli pielieca galvu sānis. — Vai atceries, ko tu man toreiz teici? “Kad dzīvoklī ir sveši cilvēki, es nogurstu. Man tiek izjaukta komforta zona.” Tad, lūk, Jāni, man arī tāda ir. Un pēdējās divas nedēļas tā burtiski plīst pa vīlēm.
— Nesāc salīdzināt! — viņš mēģināja iebilst, taču viņa vārdi jau skanēja nedroši. — Mana mamma mums palīdzēja ar hipotekāro kredītu…
— Pirms divdesmit gadiem. Un šo parādu mēs viņai sen esam atdevuši trīskārtīgi, — Anna asi pārtrauca. — Runa nav par naudu. Runa ir par to, ka tu esi izdomājis ērtus noteikumus: taviem vecākiem drīkst visu, bet manējiem — gandrīz neko. Tava mamma ir “rūpes”, bet mana mamma ir “traucēklis”. Tava mamma ūdeni netērē, bet mana, redz, noskalo ģimenes budžetu kanalizācijā.
Jānis apklusa un nolaida skatienu uz galda virsmu. Viņam nebija, ko likt pretī. Visa loģika, ar kuru viņš gadiem bija aizbildinājies, tagad bija pagriezta pret viņu pašu — un trāpīja sāpīgi precīzi.
— Es esmu pārguris, Anna, — viņš pēc brīža noteica dobjā balsī. — Visu nedēļu gatavoju ēst, vācu, tīru… Viņa visu laiku kaut ko prasa, kaut ko pamāca. Es vienkārši vairs nevaru.
— Tieši tā, — Anna klusi pamāja. Viņas sejā nebija ne uzvaras prieka, ne ļaunas gandarījuma ēnas. — Un es šādā režīmā dzīvoju katru reizi, kad viņa atbrauca. Divdesmit piecus gadus.
Viņa piecēlās, piegāja pie loga un, skatoties uz nakts pilsētu aiz stikla, pateica to, kas pielika punktu viņu līdzšinējai kārtībai:
— Šajās mājās vairs nebūs “savējo” un “svešo” mammu. Vai nu abas ir ģimene ar visām no tā izrietošajām sekām, un mēs abas panesam vienādi — viņu agrās celšanās, padomus, prasības, paradumus. Tad mēs abas apkalpojam un abi nesūdzamies. Vai arī abas ir viešņas, par kurām priecājamies tieši trīs dienas. Pēc tam viņas dodas mājās. Izvēlies, Jāni.
Jānis pacēla acis uz sievu. Tajās vairs nebija ne īgnuma, ne pārākuma sajūtas. Tikai lēna, nepatīkama apjausma, ka vecie spēles noteikumi ir beigušies uz visiem laikiem. Viņš smagi izelpoja un lēnām pamāja. Strīdēties vairs nebija ar ko.
Ģimenē personīgās robežas pārbauda nevis skaistas frāzes, bet vienāda attieksme pret abām pusēm. Aiz runām par nogurumu no viesiem un vajadzību sargāt savu telpu nereti slēpjas pavisam parasts egoisms. Ērta pozīcija, kurā viens laulātais noniecina otra tuviniekus, vienlaikus pieprasot bezierunu cieņu pret savējiem. Daudzas sievietes gadiem nes šo neredzamo smagumu, uzturot svešu komfortu uz savu vecāku un pašas rēķina, līdz kādā brīdī noliek vīra priekšā spoguli un ļauj viņam ieraudzīt sevi no malas.