Pa dienu Jānis iekārtojās viesistabā ar dokumentiem, cerēdams vismaz pāris stundas pastrādāt mierā. Taču durvīs drīz vien parādījās Ilze, bruņojusies ar slapju lupatu un apņēmīgu sejas izteiksmi.
— Ak, Jāni, kas tev te uz galda par nekārtību? — viņa noteica un, negaidot nekādu atļauju, pastūma malā rūpīgi sakārtotu svarīgu papīru kaudzi. Tad ar lielu sparu sāka berzt galda virsmu.
— Ilze, es strādāju! Nolieciet dokumentus atpakaļ, kur tie bija! — Jānis izspieda caur sakostiem zobiem.
— Ģimenē nav vietas ne noslēpumiem, ne netīrībai, — viņa nocirta un pārcēla viņa mīļāko krūzi uz otru galda malu. — Es labāk zinu, kā jāievieš kārtība. Tev pašam taču būs patīkamāk sēdēt pie tīra galda.
Nedēļas beigās Jānis jau līdzinājās pārāk stingri nostieptai stīgai. Viņš vairs nesūdzējās Annai, jo skaidri saprata: pretī saņems tikai kārtējo devu savu paša reiz teikto gudrību par “mātes rūpēm” un “ģimenes paciešanu”. Kad Ilzei pienāca laiks doties prom, Jānis pats pieteicās viņu aizvest uz staciju tik steidzīgi, it kā censtos pamest plūdu apdraudētu teritoriju.
Tomēr tā bija vien pirmā Annas ieceres daļa. Otrā sākās pēc mēneša, kad pie dzīvokļa durvīm stāvēja Inese. Vīramāte bija ieradusies uz savām ierastajām un, viņasprāt, pilnīgi pašsaprotamajām divām nedēļām, gaidot to pašu karalisko uzņemšanu, pie kādas gadu gaitā bija pieradusi.
Jau pirmajā vakarā Anna izjauca visu ierasto kārtību. Svētku vakariņu vietā, kur parasti galdā parādījās vismaz trīs dažādi ēdieni, viņa sev uzlēja zaļo tēju, atvēra klēpjdatoru turpat pie virtuves galda un, acis no ekrāna neatraudama, pieklājīgi pajautāja:
— Inese, uz kuru datumu jums ir atpakaļceļa biļetes?
Vīramāte, kura tikko bija izņēmusi no somas savas mājas čības, sastinga. Jānim karote ar skanīgu šķindoņu izkrita no rokām.
— Kā tas ir — uz kuru datumu? — Inese apjukusi pārprasīja. — Es taču, kā vienmēr, uz pāris nedēļām.
— Skaidrs, — Anna atturīgi pamāja un kaut ko pierakstīja savā bloknotā. — Man vienkārši jāsaplāno darba grafiks un jāizrēķina izdevumi. Priekšā smaga nedēļa, un man būs vajadzīga atpūta.
Jānis uzmeta sievai skatienu, kas varētu izdedzināt caurumu sienā, taču Anna izlikās to nemanām.
Nākamajā dienā sākās klusā sadzīviskā pretošanās. Anna pārstāja gatavot ēdienu trim cilvēkiem. Vakarā, atgriezies no darba, Jānis uz plīts atrada pilnīgi tīru pannu. Inese sēdēja pie televizora un gaidīja vakariņas.
— Anna, ko mēs ēdīsim? — viņš jautāja, ielūkojoties guļamistabā.
— Es paēdu kafejnīcā kopā ar kolēģiem, — Anna atbildēja, nepaceļot acis no grāmatas. — Produkti ir ledusskapī. Tā taču ir tava mamma, tava ģimene. Pagatavo viņai tos biezpiena plācenīšus, kas viņai tik ļoti garšo. Man vajag klusumu, lai pastrādātu. No viesiem tomēr nogurst.
Jānim nekas cits neatlika kā doties uz virtuvi un vārīt makaronus. Inese bija acīmredzami neapmierināta. Viņa bija pieradusi pie vedeklas rūpīgi gatavotajiem ēdieniem, nevis pie salipušiem makaroniem ar desiņām.
Taču Anna negrasījās apstāties pusceļā. Viņa pirka gardumus — labu sieru, sarkano zivi, svaigas ogas — tieši vienai porcijai. Un mierīgi tos apēda pati. Kad Inese pēc ieraduma iegāja vannasistabā un ieslēdza ūdeni, Anna iznāca gaitenī, nostājās blakus vīram un skaļi, ar pārspīlēti teatrālu nopūtu, sacīja:
— Oho, ūdens tek jau pusstundu. Mums taču ir skaitītāji, Jāni! Un arī elektrība griežas. Tu varētu pateikt mammai, lai pasteidzas.
Jānis klusēja. Viņš bija iedzīts stūrī. Tagad viņam pašam nācās gatavot mātei brokastis un vakariņas, savākt aiz viņas krūzes, kuras viņa atstāja te uz palodzes, te uz naktsgaldiņa, te viesistabā. Viņam bija jāklausās viņas piezīmēs, jāuztur saruna un vakaros jāizklaidē, jo Anna no visa šī procesa bija pilnībā atkāpusies. Viņa palika laipna: sasveicinājās, atvadījās, atbildēja korekti. Taču sadzīves ziņā Inese pēkšņi bija kļuvusi tikai un vienīgi par Jāņa rūpi.
Piektajā dienā šāds režīms beidzot sāka lauzt Jāni.