Pēc tam viņš Annai žēlojās, ka “mājās vairs nav kur apgriezties”, ka viņam tiekot izjaukta “personīgā komforta zona” un ka “sveši cilvēki izsūc no viņa visu enerģiju”.
Tieši vārds “sveši” toreiz izskanēja skaļi. Tas palika karājamies gaisā pie vannasistabas durvīm un Annai kļuva par robežu, aiz kuras vairs nebija iespējams izlikties, ka viss ir kārtībā.
Svētdienas vakarā Anna pavadīja māti uz staciju. Ilze rūpīgi sakārtoja šalli ap kaklu un vainīgi pasmaidīja.
— Anniņ, piedod, ka es tik ilgi pie jums uzkavējos. Es redzu, Jānis no manis ir noguris. Nākamreiz paņemšu numuriņu viesnīcā, lai jums netraucētu.
Anna pēkšņi apstājās turpat perona vidū.
— Mammu, nekādu viesnīcu nebūs. Nākamreiz tu nevis atbrauksi uz trim dienām, bet paliksi veselu nedēļu.
— Ko tu runā, meitiņ! — sieviete izbīlī saķēra rokas. — Jānis taču prātu zaudēs! Es taču redzu, cik ļoti viņu kaitina mana klātbūtne.
— Tagad klausies mani ļoti uzmanīgi, — Annas balss bija mierīga, bet cieta. — Mēs sarīkosim nelielu pārbaudi. Ja tu gribi, lai mana laulība pavisam nepārvērstos par liekulīgu purvu, tev man būs jāpalīdz. Aizmirsti savu smalkjūtību. Tu atbrauksi un uzvedīsies tieši tā, kā uzvedas Inese. Līdz pēdējam sīkumam.
Ilze ilgi pretojās. Viņas audzināšana un iekšējā pieklājība sacēlās pret šādu ieceri. Taču meitas skatiens — noguris, apņēmīgs un gandrīz izmisīgs — beigu beigās lika viņai piekrist.
Eksperiments sākās pēc diviem mēnešiem. Ilze ieradās atvaļinājumā. Tikai šoreiz ierastās mazās somas vietā viņa atveda divus milzīgus koferus.
Jānim sestdienas rīts sākās pavisam negaidīti. Pusastoņos tieši aiz guļamistabas durvīm ierēcās putekļsūcējs. Birste ritmiski dauzījās gar grīdlīstēm, un katrs sitiens it kā atbalsojās viņa galvā. Sašutis, izspūrušiem matiem, Jānis izmetās gaitenī.
— Ilze! — viņš uzrūca, mēģinot pārkliegt motora troksni. — Vai tiešām simfoniskā orķestra koncerts jārīko tik agri? Ir sestdiena!
Sievasmāte izslēdza putekļsūcēju, atbalstījās pret rokturi un mīlīgi, gandrīz dziedošā balsī, tieši ar to intonāciju, kuru tik ļoti mēdza lietot Inese, noteica:
— Jāni, nu kurš gan guļ līdz pusdienlaikam? Es piecēlos agrāk un nolēmu jums te mazliet kārtību ieviest. Stūros putekļi bija savēlušies kamolos, tur taču elpot nebija iespējams! Ej nomazgājies, es brokastis jau sagatavoju.
Virtuvē Jāni gaidīja nākamais trieciens. Viņš atvēra ledusskapi, lai paņemtu savu iecienīto žāvēto desu, taču plaukts bija tukšs. Tās vietā glītā rindā stāvēja pudeles ar beztauku kefīru.
— Kur ir desa? — viņš apstulbis jautāja.
— Izmetu, — Ilze netraucēti atbildēja, lejot tēju. — Jāni, kurš tad tādu ķīmiju liek mutē? Tev par veselību jādomā. Gadi vairs nav tie, asinsvadi jāsaudzē. Es atbrīvoju tavu plauktu un saliku kefīru. Dzer, tas ir veselīgs.
Jāņa seja kļuva tumši sarkana. Viņš savilka rokas dūrēs, smagi ieelpoja un strauji pagriezās, dodamies uz guļamistabu pie sievas.
— Anna! — viņš nošņāca, cieši aizverot durvis aiz sevis. — Kas te notiek? Tava māte vispār saprot, ko dara? Viņa izmeta manu ēdienu! Viņa man brīvdienas rītā rūcina putekļsūcēju pie pašas auss! Pasaki viņai, lai izbeidz šo cirku!
Anna sēdēja pie spoguļa un mierīgi klāja sejas krēmu. Viņa pat nepagriezās.
— Jāni, es īsti nesaprotu, par ko tu esi neapmierināts, — viņa atbildēja rāmi. — Tā taču ir mamma. Viņa rūpējas. Viņa labāk zina, kas ir veselīgs un kas nav. Pacieties. Tā tomēr ir ģimene. Ģimene taču nevar pārkāpt komforta zonu.
Jānis apklusa. Sievas vārdi skanēja kā izsmejoša atbalss viņa paša frāzēm, kuras viņš gadiem bija atkārtojis Annai. Viņš pavēra muti, lai iebilstu, tomēr neatrada nevienu sakarīgu teikumu.
Bet Ilze pa to laiku tikai sāka iejusties lomā.