Aiz aizvērtajām vannasistabas durvīm ūdens šalkoja vienmērīgi un neatlaidīgi, kā nepārtraukts fona troksnis. Jānis stāvēja gaitenī, sakrustojis rokas uz krūtīm, un ar aizkaitinātu kustību bakstīja pirkstu pret sava rokas pulksteņa ciparnīcu.
— Anna, tava mamma tur ūdeni tecina jau četrdesmit minūtes, — viņš noteica ledainā pusčukstā, pietiekami klusi, lai viešņa it kā nedzirdētu, bet gana skaidri, lai katrs vārds trāpītu sievai. — Mums, starp citu, ir skaitītāji.
Anna, ar plecu atspiedusies pret guļamistabas durvju stenderi, klusējot raudzījās uz vīru.
— Viņa paliek līdz svētdienai vai tomēr līdz pirmdienai? — Jānis nerimās, nervozi piekārtojot mājas bikšu jostu. — Man bija smaga nedēļa, Anna. Brīvdienās man ir jāatpūšas, nevis jāstaigā pa māju kā uz adatām. Es pat uz virtuvi apakšveļā nevaru iziet. Kad viņai ir biļete atpakaļ?
Anna joprojām neteica ne vārda. Tieši pirms trim dienām no šī paša dzīvokļa, pāri tam pašam slieksnim, bija aizbraukusi Inese — Jāņa māte. Viņa pie viņiem bija nodzīvojusi veselas divas nedēļas. Divas garas nedēļas, kuru laikā karstā ūdens skaitītāji griezās kā turbīnas elektrostacijā, bet Jānis ap savu māti lidinājās gluži vai uz pirkstgaliem, ne reizi neatceroties ne par nogurumu, ne par grūto darba nedēļu, ne par savām tiesībām staigāt pa māju apenēs.
Tobrīd, skatoties uz vīra neapmierināti sakniebtajām lūpām, Anna pēkšņi saprata: viņas pacietības krājumi ir izsmelti. Divdesmit piecu laulības gadu laikā viņa bija tik ļoti pieradusi nogludināt asumus, ka pati nemanot savu dzīvi bija pārvērtusi par kalpošanu svešiem dubultstandartiem.
Šī nerakstītā kārtība viņu ģimenē bija veidojusies lēni, gadu pēc gada, kā mūris no maziem ķieģeļiem. Viss sākās vēl tad, kad viņi tikko bija apprecējušies. Inese toreiz bija pielikusi klāt nelielu, bet ļoti vajadzīgu summu pirmajai iemaksai par mājokļa kredītu. Jānis šo palīdzību pacēla līdz gandrīz svēta mātes varoņdarba līmenim, bet vīramāte uz mūžu ieguva viņu ģimenes “galvenās akcionāres” statusu.
Annas māte Ilze dzīvoja citā pilsētā. Naudiski viņa palīdzēt nevarēja, toties centās nelīst jaunās ģimenes dzīvē un uzskatīja, ka takts un delikātums ir svarīgākais radinieku attiecībās. Taču tieši šis smalkjūtīgums viņai izrādījās par sliktu. Jānis sievasmāti automātiski ierindoja “attālāku radinieku” plauktiņā — tādu cilvēku vidū, kuru ciemošanos vienkārši vajag kaut kā pārciest.
Atšķirība bija redzama katrā sīkumā.
Kad ieradās Inese, dzīvoklī iestājās gandrīz kara laika režīms. Vīramāte cēlās sešos no rīta. Viņas smagie soļi dārdēja gaitenī, virtuves skapīšu durtiņas tika virinātas ar skaļu blīkšķi, katli šķindēja, un trauki ar apbrīnojamu enerģiju tika pārvietoti no vienas vietas uz citu.
— Anniņ, es tavas garšvielas saliku apakšējā atvilktnē, — viņa paziņoja brokastu laikā. — Tur tām ir īstā vieta. Citādi stāv visiem acu priekšā un tikai putekļus krāj. Un krūzes arī pārkārtoju. Es labāk zinu, kā ir ērtāk.
Jānis, ēzdams mātes ceptās biezpiena pankūciņas, tikai iecietīgi pasmaidīja sievai:
— Nu, Anna, nedusmojies taču. Tā ir mamma, viņa rūpējas. Viņa redz labāk. Pacieties, tā taču ir mūsu ģimene.
Ģimenei tika piedots viss. Ģimenei drīkstēja nepatikt aizkari, ģimene varēja mācīt, kā pareizi mazgājami Jāņa krekli, un ģimene bez iebildumiem varēja aizņemt televizoru uz visu vakaru.
Ilzes ciemošanās izskatījās pavisam citādi. Viņa atbrauca reizi gadā, augstākais — uz trim dienām. Līdzi atveda kādu cienastu, klusi salika savas mantas viesu istabā un darīja visu, lai būtu gandrīz nemanāma. Viņa ēda mazām porcijām, vakaros sēdēja krēslā ar grāmatu vai adīkli rokās un baidījās traucēt znotam skatīties ziņas.
Tomēr Jānim jau pats sievasmātes klātbūtnes fakts šķita personisks apvainojums. Ejot viņai garām gaitenī, viņš uzkrītoši smagi nopūtās. Reizēm viņš ieslēdzās vannasistabā un ilgi neiznāca.