— Par jauno mājvietu, — viņa paziņoja.
— Man pat galda vēl nav.
— Tad ēdīsim uz grīdas. Kā kādreiz jaunībā.
Viņas apsēdās tieši uz lamināta un ar plastmasas nazīti sadalīja kūku. Inga vēroja draudzeni un redzēja, cik ļoti viņa mainījusies. Ne tikai ārēji, lai gan arī tas bija pamanāms. Galvenais bija skatienā. Acis vairs nebija satrauktas. Tās bija mierīgas, skaidras, bez tās pastāvīgās bailīgās trauksmes, kas tur bija dzīvojusi četrus gadus.
— Zini, ko Andris man toreiz uzrakstīja, pirms es viņu nobloķēju? — Laura pēkšņi ierunājās. — Ka es arī no tevis esot izvākusies tāpēc, ka nekur nespēju sadzīvot. Viņš tiešām tā domāja. Ka problēma esmu es. Ka esmu nasta. Ka jebkurā vietā, kur parādos, no manis beigās gribēs tikt vaļā.
— Un tu?
— Es noticēju. Uz vienu vakaru. Sēdēju tajā istabiņā ar nolupušajām tapetēm un domāju — ja nu viņam taisnība? Ja nu ar mani tiešām kaut kas nav kārtībā?
— Bet pēc tam?
— Pēc tam pienāca rīts. Modinātājs noskanēja sešos. Es piecēlos, nomazgājos un aizgāju uz darbu. Vairāk par to nedomāju. Nebija laika.
Pagāja vēl viens gads. Laura iesniedza pieteikumu hipotekārajam kredītam. Banka to apstiprināja. Viņa piezvanīja Ingai vienpadsmitos vakarā.
— Man apstiprināja, — Laura teica. — Inga. Man. Apstiprināja. Hipotēku.
— Tu raudi?
— Nē. Es stāvu virtuvē un turu telefonu ar abām rokām, jo ar vienu nespēju. Rokas trīc. Otro gadu es skaitīju katru centu, divas sezonas staigāju vienos un tajos pašos zābakos, piecas dienas nedēļā pusdienoju ar griķiem un burkāniem. Un tagad — apstiprināja.
— Tu esi neiespējama.
— Nē. Es esmu iespējama. Tieši tur jau ir visa būtība. Es ļoti pat esmu iespējama.
Atslēgas viņa saņēma pēc diviem mēnešiem. Dzīvoklis bija neliels, tikai viena istaba, tomēr savs. Ar logiem uz austrumu pusi, ar balkonu un baltām sienām. Laura iegāja iekšā, aizvēra durvis un atspiedās pret tām ar muguru. Tā viņa nostāvēja minūti. Tad vēl vienu. Un vēl.
Pēc brīža viņa paņēma telefonu un piezīmēs atrada vecu ekrānuzņēmumu. Tā bija Andra ziņa, ko viņa bija saglabājusi pirms bloķēšanas: “Dzirdēju, tu jau arī no draudzenes izvācies. Ko, arī tur nesanāca sadzīvot?”
— Sanāca, — Laura skaļi pateica tukšajam dzīvoklim. — Ar sevi sanāca sadzīvot. Tas ir visgrūtākais.
Vēl pēc gada viņai bija arī automašīna. Ne jauna, lietota, toties kārtīga, tīra un pilnībā viņas. Laura iesēdās pie stūres, pagrieza aizdedzi un uzlika plaukstas uz stūres rata.
Inga sēdēja blakus, pasažiera vietā.
— Nu? — viņa jautāja.
— Nu, — Laura atbildēja. — Braucam.
— Uz kurieni?
— Kaut kur. Tāpat vien. Tāpēc, ka varu.
Viņu satikšanās notika pavisam nejauši. Tirdzniecības centrs, sestdiena, otrais stāvs. Laura stāvēja pie skatloga un izvēlējās sporta apavus. Viņa pagriezās, izdzirdējusi pazīstamu balsi, un ieraudzīja viņu.
Andris stāvēja pie blakus nodaļas. Viņam līdzās bija Edgars, viņa vecais draugs. Tas pats, kuram “dzīvē viss bija nokārtojies”: dzīvoklis, mašīna, sieva un vēl viena sieviete malā, kurai viņš īrēja atsevišķu mājokli. Edgars kaut ko stāstīja, plaši žestikulēdams. Andris klausījās, sabāzis rokas kabatās.
Viņš bija mainījies. Kļuvis tievāks, bet ne tā, kā cilvēki kļūst tievāki no sporta. Drīzāk no noguruma. Apģērbs gan šķita tas pats, kas agrāk. Tā pati jaka, tie paši sporta apavi. It kā laiks viņam būtu apstājies.
Sākumā viņš Lauru nepamanīja. Skatiens tikai pārslīdēja pāri, aizgāja tālāk un tad pēkšņi atgriezās. Viņš viņu atpazina. Un sastinga.
— Laura?
— Sveiks, Andri.
Arī Edgars paskatījās uz viņu. Vērtējoši, kā bija radis. Jauna jaka, laba soma, taisna mugura, mierīga pārliecība. Viņš mazliet pacēla uzaci.
— O, es tevi uzreiz nemaz neatpazinu, — Edgars noteica. — Izskaties… nu, diezgan labi.
— Paldies, — Laura mierīgi atbildēja. — Kā tev klājas, Andri?
Viņš klusēja. Skatījās uz viņu tā, it kā mēģinātu savietot divas bildes: to sievieti, ko atcerējās, un to, kas stāvēja viņa priekšā tagad.
— Normāli, — viņš beidzot izspieda. — Strādāju. Nu, tu jau zini.
— Nezinu. Mēs sen neesam runājuši.
Edgars ieņurdējās un atkāpās dažus soļus, izliekoties, ka viņu pēkšņi ļoti interesē vitrīna. Andris saminstinājies pārlika svaru no vienas kājas uz otru.
— Tu te viena? — viņš pajautāja.
— Jā. Iebraucu pēc darīšanām. Mašīnu atstāju lejā, nolēmu mazliet pastaigāt.
— Mašīnu? — viņš samirkšķināja acis. — Tev ir mašīna?
— Jā. Un dzīvoklis arī. Savs. Ar hipotēku, bet savs. Gandrīz pusi jau esmu nomaksājusi.
Klusums ievilkās uz trim sekundēm. Andrim tās droši vien šķita kā vesela mūžība. Viņa sejā kaut kas sakustējās, it kā muskuļi nespētu izlemt, kādu izteiksmi uzņemt.
— Nu… malacis, — viņš beidzot izdvesa, un bija redzams, ka šis vārds viņam nāk ar grūtībām.