— Zini, — Laura pēc brīža sacīja, mierīgi vērodama viņu. — Ir viena lieta, ko es jau sen gribēju tev pateikt. Ja kādreiz satiktos. Un, redz, mēs esam satikušies. Es gribu tev pateikt paldies.
— Paldies? — Andris pārjautāja, it kā būtu pārklausījies. — Par ko?
— Par to vakaru. Kad es krāmēju somu, bet tu sēdēji uz dīvāna un skaidroji, ka es neesmu nekas. Ka pazudīšu. Ka man neatliks nekas cits kā pārdot sevi. Atceries?
Andris strauji paraustīja galvu. Tas nebija ne jā, ne nē — drīzāk kaut kas pa vidu, nervoza kustība, ko viņš pats nespēja savaldīt.
— Lūk. Tu izrādījies labākā motivācija, kāda man jebkad bijusi. Ikreiz, kad man gribējās visu pamest — un tādu brīžu bija daudz — es atcerējos tavu seju. To tavu smīnu. Tavus vārdus. Un tad cēlos kājās. Gāju tālāk. Jo padoties nozīmētu atzīt, ka tev bija taisnība. Bet tev nebija taisnība, Andri. Tu kļūdījies. Ļoti smagi kļūdījies.
Atgriezās Edgars. Acīmredzot viņš bija dzirdējis pietiekami daudz. Viņa sejā pavīdēja dīvains izteiciens — ne gluži līdzjūtība, ne arī izsmiekls. Drīzāk neveiklums, ko cilvēks mēģina noslēpt, bet nespēj.
— Labi, mums jāiet, — viņš nomurmināja un viegli pieskārās Andra piedurknei.
— Pagaidi, — Andris nekustējās ne no vietas. — Laura. Tu nopietni tagad stāvi te un saki man paldies? Tas ir kaut kāds joks?
— Nē, — viņa atbildēja. — Tā ir patiesība. Es tiešām esmu tev pateicīga. Bez tevis es, iespējams, vēl desmit gadus sēdētu un gaidītu, kad kāds cits atrisinās manas problēmas. Tu mani izgrūdi no vietas. Tas bija sāpīgi, pazemojoši un nežēlīgi. Bet tas nostrādāja.
— Tu runā tā, it kā es tev būtu izdarījis pakalpojumu.
— Savā ziņā — jā. Tikai ne tādu, kādu tu biji iecerējis. Tu gribēji mani salauzt. Bet salauzi to, kas man traucēja dzīvot. Bailes. Atkarību. Ieradumu paciest. Izrādās, tā ir noderīga operācija. Sāpīga, bet vajadzīga.
Andris stāvēja, un Laura redzēja, kā viņa acīs cita pēc citas uzplaiksnī dažādas sajūtas: neticība, aizvainojums, apjukums. Un beigās — smaga, klusa niknuma ēna, kas nosēdās skatienā kā svins.
— Tad jau tev viss ir lieliski, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem. — Priecājies par sevi. Bet man viens kredīts uz otra. Kredītkarte iztērēta, ātrais aizdevums, nomaksa par tehniku. Katrs mēnesis kā cilpa ap kaklu. Un tu tagad man stāsti, cik skaisti es tevi esmu motivējis.
— Tie ir tavi lēmumi, Andri. Tavi kredīti. Tavi parādi. Tava izvēle. Es par tiem neatbildu. Tāpat kā tu neatbildēji par manu dzīvi, kad es aizgāju ar vienu somu un aptuveni astoņdesmit eiro kartē.
— Astoņdesmit eiro? — viņš aizsmakuši iesmējās. — Un ar to pietika?
— Nē. Nepietika. Bet man pietika dusmu, lai nopelnītu visu pārējo. Dusmas arī ir degviela, Andri. Tu man toreiz ielēji pilnu bāku.
Edgars šoreiz pavilka viņu aiz piedurknes jau uzstājīgāk.
— Ejam, Andri. Pietiks. Vēl sāksi raudāt.
Andris strauji paraustīja plecu, nokratot viņa roku. Tad vēlreiz paskatījās uz Lauru — ilgi, smagi, kā cilvēks, kurš izmisīgi meklē slēptu āķi, bet nespēj to atrast.
— Tu esi mainījusies, — viņš beidzot noteica.
— Jā, — Laura mierīgi piekrita. — Es esmu mainījusies. Bet tu — nē. Un tieši tur arī ir visa atšķirība.
Viņa pagriezās un aizgāja. Neatskatījās. Ne jau tāpēc, ka baidītos. Vienkārši nebija vairs nekāda iemesla.
Andris palika stāvam. Edgars blakus. Garām plūda cilvēki ar iepirkumu maisiem, bērniem pie rokas un kafijas krūzēm pirkstos. Parasta sestdiena, nekas vairāk.
— Nu, un kas tas tagad bija? — Edgars pēc brīža pajautāja.
— Aizveries, — Andris klusi atcirta.
Edgars tikai paraustīja plecus.
— Es tev jau toreiz teicu, ka nevajadzēja tā ar viņu. Viņa nav no tām, kas salūst. To var redzēt.
— Tu teici pavisam ko citu. Tu teici: “Kur tad viņa liksies, pasēdēs un atnāks atpakaļ.”
Edgars apklusa. Jo tā bija taisnība. Tieši tā viņš toreiz bija sacījis.
Andris izvilka telefonu un atvēra bankas lietotni. Galvenajā kontā — mīnus četri simti divdesmit eiro. Kredītkarte izsmelta līdz tūkstotim divsimt. Vēl ātrais aizdevums — tūkstotis simts. Viņš aizvēra lietotni un iebāza telefonu kabatā.
Laura iznāca no tirdzniecības centra, iekāpa savā mašīnā un uzlika plaukstas uz stūres. Viņa pasmaidīja. Ne plaši. Tikai ar lūpu kaktiņu. Sev pašai.
Pēc tam iedarbināja motoru un aizbrauca.
Aiz muguras palika tirdzniecības centrs, vīrietis ar parādiem un tukšu skatienu, viņa draugs ar divējādu dzīvi un seni vārdi, kuriem reiz vajadzēja viņu iznīcināt. Tie viņu neiznīcināja. Nekas no tā, ko Andris bija paredzējis, nepiepildījās. Notika kas pavisam cits — tieši tas, no kā viņš visvairāk bija baidījies. Laura tika galā bez viņa. Ne viegli. Ne skaisti. Bet tika galā. Un galu galā svarīgs bija tikai tas.