Ka tā izturēties pret cilvēku esot normāli.
Inga neko neatbildēja. Laura tikai ciešāk sažņaudza segas malu pirkstos.
— Zini, ko es izdarīšu? — viņa klusi, bet stingri noteica. — Es pierādīšu. Ne jau viņam. Sev. Man pašai ir jāredz, ka Andris meloja.
Pirmās pāris nedēļas izrādījās vissmagākās. Laura devās prom agri no rīta un mājās pārradās jau vēlu vakarā. Viņa deva Aijai naudu pārtikai. Sākumā Aija negribēja ņemt, atrunājās, bet pēc tam vienkārši klusējot pieņēma. Vakaros Laura apsēdās pie galda un skaitīja visu līdz pēdējam eiro centam.
Desmitajā dienā atnāca ziņa no Andra: “Nu, kā ir? Brīvību jau esi atēdusies?”
Laura izlasīja. Tad izdzēsa. Atbildi nerakstīja. Bloķēt arī nebloķēja — lai redz, ka ziņa piegādāta un izlasīta. Lai sēž un gaida.
Pēc trim nedēļām Aija sāka mainīties. Ne tā, ka kļūtu rupja vai kliegtu. Nē. Viņa nepacēla balsi un tieši Laurai neko neteica. Tomēr katru vakaru, kad Laura pārnāca, dzīvoklī it kā karājās smags, neizrunāts pārmetums.
— Atkal vēlu, — kādu vakaru viņa nometa, it kā runādama ar Ingu, taču pietiekami skaļi, lai Laura sadzirdētu.
— Viņai darbs beidzas vēlu, — Inga mierīgi atbildēja.
— Visiem darbs ir garš. Tikai ne visi pēc tam dzīvo svešā dzīvoklī.
Inga pagriezās pret māti. Paskatījās uz viņu. Aija novērsa skatienu, taču neatvainojās.
— Viņa maksā par ēdienu, — Inga sacīja klusāk. — Un komunālajiem arī dod savu daļu.
— Es nerunāju par naudu. Es runāju par to, ka man ir divistabu dzīvoklis, bet tagad te mitināmies trijatā. Un tā saliekamā gulta tavas istabas vidū… Es pati savulaik zinu, ko nozīmē, kad nav, kur iet. Ļoti labi zinu. Bet mēnesis ir mēnesis. Kādā brīdī tomēr jāiet tālāk.
Vēlāk Laura sēdēja uz savas saliekamās gultas un skatījās grīdā.
— Es dzirdēju, — viņa pateica, kad Inga ienāca istabā. — Neizliecies, ka nekas nav noticis. Es dzirdēju visu.
— Viņa to nedomāja ļauni. Vienkārši arī pati reiz tam izgājusi cauri. Tik sen, ka laikam jau aizmirsusi, kā tas ir.
— Nav aizmirsusi, — Laura papurināja galvu. — Tieši tāpēc arī dusmojas. Atmiņas lien ārā, un viņai no tām kļūst smagi. Es viņu saprotu, Inga. Tiešām saprotu.
— Un ko tu tagad darīsi?
— Rīt sākšu meklēt istabu. Ja ņemšu kaut kur nomalē vai piepilsētā, īrei pietiks. Būs uz robežas, bet pietiks.
— Laura, nesteidzies.
— Es nesteidzos. Es pieņemu lēmumu. Tā nav viena un tā pati lieta. Ja gaidīšu brīdi, kad visiem būs ērti, tad nesagaidīšu nekad. Tātad jārīkojas tagad.
Inga gribēja iebilst, bet noklusēja. Viņa pazina šo sejas izteiksmi. Laura jau bija izlēmusi.
Pēc četrām dienām Laura pārveda savu somu — to pašu zilo — uz īrētu istabu vecā mājā pilsētas otrā galā. Istaba bija šaura, ar vienu logu un grīdu, kas čīkstēja pie katra soļa. Stūrī tapetes bija atlupušas. Gulta atradās pie radiatora.
— Te ir drūmi, — Inga noteica, apskatīdamās apkārt.
— Toties te ir mans, — Laura atbildēja. — Ar to šobrīd pietiek.
Viņa nolika somu uz gultas, atvilka rāvējslēdzēju un sāka kārtot mantas.
— Paldies tev, — Laura sacīja. — Un pasaki paldies arī Aijai. Es nopietni. Bez jums es šo mēnesi nebūtu izvilkusi.
— Zvani man. Katru dienu zvani.
— Zvanīšu. Bet tagad man vajag mazliet pabūt vienai. Sakārtot domas.
Inga viņu apskāva un aizgāja. Laura apsēdās uz gultas. Svešā istabā klusumam ir pavisam cita garša. Tas nespiež, bet arī nemierina. Tas vienkārši ir. Un pie tā ir jāiemācās pierast.
Telefona ekrāns iemirdzējās. Andris. “Dzirdēju, ka tu jau arī no draudzenes aizvākusies. Ko, arī tur nespēji iedzīvoties?”
Laura izlasīja un klusi pasmīnēja. No kurienes viņš to zina, vairs nebija svarīgi. Svarīgs bija kas cits. Viņa uzrakstīja: “Es noīrēju savu istabu. Vairs man neraksti.” Tad nospieda “sūtīt”.
Pēc tam numuru nobloķēja.
Pagāja pusgads. Pēc tam arī gads. Laura strādāja tik daudz, ka vakaros kājas smeldza, bet acis, pār grāmatām noliektas, pašas lipa ciet. Viņa pieteicās kursos, nokārtoja eksāmenu un saņēma sertifikātu. Tad vēl vienu. Pēc kāda laika viņu darbā pamanīja un piedāvāja citus nosacījumus.
— Laura, kad tu pēdējo reizi vispār atpūties? — Inga reiz pajautāja pa telefonu.
— Iepriekšējā dzīvē, — Laura atbildēja. — Inga, man nav laika atpūsties. Man jākrāj. Katru mēnesi kaut kas jāatliek. Bez izņēmumiem. Es sev to apsolīju.
— Tu sevi nodzīsi.
— Nē. Es sevi izvilkšu. Tās ir divas dažādas lietas.
Pēc astoņiem mēnešiem Laura pārcēlās no īrētās istabas uz vienistabas dzīvokli. Arī īrētu, tomēr jau īstu dzīvokli — ar savu virtuvi, karsto ūdeni un jaunu slēdzeni durvīs. Viņa stāvēja tukšās istabas vidū un smaidīja. Viena pati. Sev. Drīz vien ieradās Inga, nesdama kūku.