Tas nebija vienkārši klusums — tas bija blīvs, īsts, gandrīz taustāms miers, kas lēnām nosēdās istabās. Kaķis piesardzīgi izlīda no gultas apakšas, apsēdās Annai līdzās un paraudzījās uz viņu tā, it kā beidzot būtu sapratis, kurš šajā mājā patiesībā nosaka kārtību.
Anna izņēma no skapīša glāzi, ielēja tajā mazliet vīna, apsēdās uz dīvāna un pēkšņi sajuta ko tādu, ko nebija jutusi gadiem: šis dzīvoklis atkal piederēja viņai. Bez svešām ēnām stūros, bez nepiederīgām smaržām, bez mūžīgā: “Pie mums tā nedara.”
Pagāja nedēļa. Veselas septiņas dienas klusuma. Septiņi vakari bez saucieniem: “Anna, kur ir manas zeķes?” Un septiņi rīti bez vīramātes modrās čukstēšanas: “Kafija tev kaitē, tavā vecumā…” Tā bija gandrīz vai greznība. Teju paradīze. Tomēr Anna labi juta — vētra nav beigusies, tā tikai uz brīdi paslēpusies aiz mākoņiem.
Un, protams, svētdien ap pusdienlaiku pie durvīm atskanēja zvans. Garš, uzstājīgs, drūms — kā trauksmes signāls. Anna piegāja pie actiņas un pasmaidīja. Aiz durvīm stāvēja Jānis: negludi skūts, ar neērtu sejas izteiksmi un neļķu pušķi rokās. Neļķes! Puķes, ar kurām parasti nevis svin dzīvi, bet rotā tās pretējo pusi.
— Sveika, — viņš nomurmināja, skatienu nodūris grīdā. — Mēs varam parunāt?
— Protams, — Anna mierīgi atbildēja. — Kāpņu telpā.
— Anna, nu nevajag taisīt teātri.
— Jāni, izrāde beidzās pagājušajā piektdienā. Aktieri aizgāja mājās. Arī klauni.
Viņš tomēr paspēra soli tuvāk, it kā pārbaudīdams, cik tālu viņu laidīs.
— Es domāju… varbūt mēs abi pārspīlējām.
— Abi? — Anna lēni pacēla uzaci. — Es septiņus gadus klusēju un pacietu, bet tu to sauc par pārspīlēšanu?
Jānis nolika puķes uz plaukta, it kā mēģinātu iezīmēt savu teritoriju.
— Mamma uztraucas. Viņa saka, ka tev laikam ir kaut kāda krīze…
— Man, Jāni, tikko beidzās pacietības krīze.
Viņš pamāja, rokas nevarīgi grozīdams gar sāniem.
— Varbūt tad es… varētu atgriezties?
— Nē.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tavs koferis un tava māte jau ir atraduši viens otru. Netraucē viņiem laimīgi sadzīvot.
Pēc dažām dienām ieradās Inese. Ar maisiņu mandarīnu un tādu seju, it kā viņa būtu izsaukta uz nopratināšanu.
— Anna, es, protams, visu saprotu. Darbs, nogurums… Bet mēs taču esam ģimene.
— Mēs bijām ģimene, Inese, līdz brīdim, kad jūs nolēmāt, ka mana virtuve ir jūsu atpūtas nams.
Vīramāte rūpīgi izkārtoja mandarīnus uz galda, it kā ar citrusaugļiem varētu aizstāt atvainošanos.
— Es tikai gribēju, lai Jānim ir silti un labi. Viņš jau nav no tiem, kas paši visu prot.
— Atgādiniet, cik viņam gadu? — Anna izņēma krūzes no skapja.
— Vīrieši ir kā bērni. Viņiem vajag sievieti, kura…
— …baro, tīra un vēl lasa morāles lekcijas? Paldies, esmu nogurusi.
Inese sašutusi pavērsa acis pret griestiem.
— Tu esi pārāk lepna. Tā dzīvot nevar, Anna. Dzīvē jābūt maigākai.
— Un jūs esat pārāk pārliecināta, ka visa pasaule ir jūsu virtuve. Es tajā vairs neiešu.
Tajā pašā vakarā piezvanīja Ilze, Jāņa radiniece, un viņas balsī skanēja visas pasaules ciešanas.
— Anniņ, mīļā, kā tu tā varēji izdarīt Jānim?
— Bet tas, ko viņš darīja man, bija kārtībā?
— Viņš ir vīrietis. Viņiem ir savas vājības.
— Man arī ir savas. Piemēram, man nepatīk, ja mani izmanto par kājslauķi.
Pēc sarunas Anna vēl ilgi staigāja pa dzīvokli no vienas istabas uz otru, nespēdama atrast vietu ne sev, ne domām.