— Un arī nemaksā, — Anna piebilda tikpat mierīgi.
Viņa apgāja Jāni, somu nometa uz dīvāna un uz mirkli palika stāvam. Dusmām vairs nebija spēka — kaut kur iekšā tikai dūca smags, nogurdinošs tukšums. Viss gāja pa veco apli: vienas un tās pašas sarunas, vieni un tie paši pārmetumi, tas pats mūžīgais “tu taču pati saproti”. Un Anna patiešām saprata vienu — viņas mājas jau sen vairs nejutās kā mājas.
Nākamajā rītā viņa tikko bija uzvārījusi kafiju, kad durvis ar sparu atsprāga vaļā. Bez zvana.
Uz sliekšņa stāvēja Inese — pilnā kaujas gatavībā, ar iepirkumu maisu rokā un sejas izteiksmi, kāda mēdz būt cilvēkiem, kuri jau iepriekš pasludinājuši sevi par uzvarētājiem.
— Anna, es nopirku vistu! Cepsim pie tevis, tev krāsns labāka.
— Pie jums to nevar izdarīt? — Anna mierīgi pajautāja, paceļot krūzi pie lūpām.
— Mums tur šauri. Bet te visiem būs ērti. Jāni, pasaki taču viņai!
Jānis jau bija parādījies virtuves durvīs. Kaklasaite šķībi, seja nogurusi, skatiens izvairīgs.
— Anna, nu mamma taču teica…
— Jāni, — Anna paskatījās uz viņu tā, ka pat kaķis apdomīgi pazuda zem gultas, — nekādu viesu nebūs. Par to mēs jau runājām.
Inese teatrāli ievilka elpu un smagi nopūtās.
— Kā vienmēr. Es visu ģimenes labā, bet tu domā tikai par sevi.
— Vismaz kādam par sevi ir jāpadomā, — Anna klusi atbildēja un iedzēra malku kafijas.
Līdz vakaram viņa vēlējās tikai vienu — klusumu. Taču kāpņu telpā viņu gaidīja trīs saposušās sievietes ar ziedu pušķiem un torti.
— Mēs pie Ineses! Viņai taču svētki! — viņas priecīgi paziņoja.
Anna uzkāpa līdz savam stāvam, atslēdza durvis un sastinga.
Dzīvoklis mutuļoja. Smiekli, šampanieša smarža, salātu bļodas uz galda, Inese jaunā kleitā, Jānis lej glāzēs dzērienu.
— Jūs prātu esat zaudējuši?! — Anna iesaucās.
— Tu tāpat mājās nāc vēlu, — Inese atbildēja bez mazākās vainas sajūtas. — Mēs nodomājām, ka varam tepat sapulcēties.
Anna lēnām novilka mēteli, nolika somu un iztaisnoja muguru.
— Tad tagad visi ārā. Svinības ir beigušās.
— Ko tu dari?! — Jānis nošņācās.
— Iznesu atkritumus, — Anna sacīja un pameta viņam viņa žaketi. — Sāksim ar tevi.
Inese nobālēja.
— Anna, tā ir rupjība!
— Nē. Tā ir kārtība. Katram ir savas mājas. Jūsu mājas nav šeit.
Viesi sastinga, samulsuši saskatījās un tad steigā sāka vākt savas mantas. Pēc piecām minūtēm durvis aiz pēdējās viešņas aizvērās.
Jānis stāvēja priekšnamā bāls un apjucis.
— Tu esi sajukusi, — viņš nočukstēja.
— Nē, Jāni. Es vienkārši atguvu savu māju.
Anna izvilka koferi un nolika to viņam pie kājām.
— Kravājies. Šodien.
Un pirmo reizi pēc ilga laika gaiss dzīvoklī kļuva viegls.
Jānis stāvēja istabas vidū un skatījās apkārt, it kā cerētu, ka viss notiekošais izrādīsies tikai slikts sapnis. Taču koferis jau bija vaļā, un mantas — tās pašas lietas, kas gadiem bija gulējušas skapī un sevī nesušas vecās dzīves blāvo smaržu — cita pēc citas nonāca tajā iekšā. Anna krāmēja mierīgi. Bez kliegšanas, bez pārmetumiem, bez liekas kustības. Ar tādu seju, ar kādu cilvēks izmet sabojājušos jogurtu: nepatīkami, bet vajadzīgi.
Pēc stundas viss norima. Koferis kopā ar savu īpašnieku pazuda aiz durvīm, slēdzene noklikšķēja, un dzīvoklī atgriezās klusums.