— Mana vīramāte pēkšņi iedomājās, ka viņai pienākas māja, ko biju saņēmusi mantojumā. Vīrs nostājās viņas pusē. Viņas jubilejas dienā es abus izliku aiz durvīm.
Vakars bija no tiem, kad debesis karājas pavisam zemu — smagas, pelēkas, kā slapja sega. Pat kaķis, šis neizsīkstošais mazais dzinējiņš uz ķepām, pēkšņi bija nolēmis, ka dzīvē nav nekā īpaši jautra, un ielīdis zem pleda, tēlodams dekoratīvu spilvenu.
Anna nāca mājās no darba ar sajūtu, it kā dotos nevis atpūsties, bet atpakaļ dežūrā. Klusuma un tējas krūzes vietā viņu tur gaidīja mūžīgais aizvainojums brunčos, kas sevi dēvēja par vīramāti, un vīrs, kura neapmierinātība, šķiet, jau sen bija ierakstīta viņa dokumentos — kaut kur starp uzvārdu un dzīvesvietu.
Telefons iezvanījās gluži pēc grafika, tieši tad, kad viņa nogriezās uz ielas, kas veda pie mājas.
Anna paskatījās ekrānā un smagi nopūtās.
— Protams… Inese. Personīgais slikta garastāvokļa modinātājs.
— Anna, labvakar, tā esmu es, — klausulē atskanēja vīramātes balss, mazliet piesmakusi un nogurusi, it kā viņa pusi dienas būtu sēdējusi pie ugunskura un grauzdējusi saulespuķu sēklas. — Tu taču atceries, ka rīt man ir dzimšanas diena?
— Atceros, protams, — Anna atbildēja vienmērīgi. — Apsveicu jau iepriekš.
— Nu, ļoti labi. Mēs ar Jāni padomājām, ka viesus ērtāk būtu uzņemt pie jums. Tur ir plaši, mājīgi…
Anna apstājās pašā ietves vidū. Sniegs zem zābakiem iečirkstējās tik skaļi, it kā arī tas protestētu viņas vietā.
— Jūs neaizmirsāt, ka rīt es strādāju līdz astoņiem vakarā?
— Ak, nu ko tu! Tu taču esi mājas saimniece. Ātri visu sagatavosi. Viesu sarakstu mēs jau esam sastādījuši.
Anna gandrīz pateica: “Un iepirkumu sarakstu jūs, protams, arī man jau sagatavojāt?” Taču vārdus norija. Tā vietā viņa vēsi noteica:
— Inese, rīt pie manis nekādas svinības nenotiks. Sviniet pie sevis.
Otrā klausules galā iestājās biezs, stindzinošs klusums. Tāds klusums, pēc kura cilvēks nevis piekrīt, bet sāk rūpīgāk piemeklēt vārdus, lai tie trāpītu sāpīgāk.
— Anna, tu esi ļoti mainījusies. Sievietei vajadzētu priecāties, ja visa ģimene sēž pie viena galda. Bet tu tikai par darbu vien runā, par to savu uzņēmumu…
— Kad mans uzņēmums sāks uzturēt jūs visus, tad es par to padomāšu, — Anna atbildēja un pārtrauca zvanu.
Sniegs pieķērās viņas matiem, bet garastāvoklis kritās tikpat strauji kā bankas konta atlikums pēc komunālo rēķinu apmaksas.
Mājās Jānis viņu jau gaidīja. Pēc sejas izteiksmes varēja noprast, ka spriedums ir pasludināts vēl pirms viņa pārkāpusi slieksni.
— Mamma teica, ka tu ar viņu runāji rupji, — viņš iesāka, neļaudams Annai pat novilkt zābakus.
— Nē. Es vienkārši pateicu “nē”. Tas nav viens un tas pats.
— Bet viņai taču ir jubileja! Varēji taču mazliet piekāpties.
— Dzīvoklis tomēr ir mans, — Anna mierīgi atgādināja.
Jānis nošņācās kā tējkanna, kas tūlīt sāks vārīties.
— Atkal tu par to pašu…
— Tas sākās brīdī, kad jūs abi nolēmāt, ka mana māja ir ēdnīca ar apkalpošanu.
Viņš paspēra soli uz priekšu un aizšķērsoja viņai ceļu.
— Kāpēc tev viss vienmēr jāsarežģī? Būtu daudz vienkāršāk piekrist.
— Protams, ka vienkāršāk, — Anna pacēla skatienu uz viņu. — Īpaši tiem, kuriem pašiem nekas nav jāgatavo.