Viņā viss vārījās kā katls uz pārāk lielas uguns. Kāpēc viņai vispār būtu jātaisnojas par to, ka viņa beidzot sargā savu māju un mieru?
Piektdien Jānis atkal parādījās pie durvīm. Ne puķu, ne vainīgas smaida ēnas — vienkārši atnāca, it kā būtu saņēmis oficiālu pavēsti.
— Es visu esmu apdomājis, — viņš paziņoja. — Esmu gatavs piekāpties.
— Tas nozīmē, ka tu nāksi tikai svētkos un bez mammas?
— Nu… mamma varētu nākt, bet iepriekš sarunājot.
Anna īsi, neticīgi iesmējās.
— Vienošanās ar jums ir kā apņemšanās decembrī sākt diētu. Visi par to runā, bet neviens to neievēro.
Jānis pienāca tuvāk.
— Es taču esmu tavs vīrs.
— Biji.
— Pagaidi, mēs vēl neesam šķīrušies.
— To var nokārtot.
Viņš saknieba lūpas.
— Tu tiešām esi gatava izjaukt ģimeni tikai tāpēc, ka mamma pāris reižu ienāca bez zvanīšanas?
— Jāni, “pāris reižu” ir tad, ja kāds nejauši apēd tavu cepumu. Bet, ja cilvēks gadiem dzīvo tavā dzīvoklī, komandē tavu virtuvi un izlemj, kā tev pavadīt brīvdienas, tā vairs nav nejaušība. Tā ir ieņemšana.
Kad viņš aizgāja, Anna apsēdās klusumā. Bailes vēl bija tepat, pavisam tuvu. Tikai tās nebija bailes no nākotnes. Viņai pēkšņi kļuva biedējoši no domas, cik daudz gadu viņa bija nodzīvojusi, nemitīgi uzmanoties, lai tikai kādu neaizvainotu. Un šajā centienā nevienu nesāpināt viņa pamazām bija pazaudējusi pati sevi.
Nākamajā rītā viņa pamodās ar skaidru sajūtu: pietiek. Viss.
Tiesas zālē smaržoja pēc papīriem, veca linoleja un noguruma, kas it kā bija iesūcies sienās. Tiesnese — gudra sieviete ar pārgurušu seju — pacēla skatienu no dokumentiem un uzdeva pirmo jautājumu:
— Anna, vai jūs uzturat prasību par laulības šķiršanu un mantas sadali?
— Jā. Dzīvokli iegādājos pirms laulības. Visi dokumenti ir manā rīcībā.
Inese tūlīt pat sasparojās, it kā būtu gaidījusi tieši šo brīdi.
— Bet mans dēls tur dzīvoja!
— Dzīvoja, — Anna mierīgi pamāja. — Taču dzīvot un piederēt nav viens un tas pats.
Arī Jānis nespēja paklusēt.
— Mēs taču bijām ģimene. Tu solīji…
— Es solīju cienīt tevi, nevis pakļauties tavai mātei. Nejauc šīs lietas, Jāni.
Tiesnese viegli piesita ar pildspalvu pie galda.
— Lūdzu, bez emocijām.
Taču Inese, sajutusi īsu pauzi, atkal izmantoja iespēju.
— Ja skatāmies cilvēcīgi, Anna, tu pati saproti — tas dzīvoklis tev palika no tēva. Pārdod to, palīdzi mums pabeigt māju…
Anna paskatījās uz viņu rāmi. Nogurusi, bet ļoti stingri.
— Cilvēcīgi būtu neuzskatīt svešu mantojumu par savu īpašumu.
Pēc šiem vārdiem zālē iestājās tāds klusums, ka varēja saklausīt, kā kāds pāršķir lietas lapas.
Lēmums tika pieņemts ātri: laulība šķirta, mantas sadale netiek veikta. Dzīvoklis paliek Annai. Punkts.
Gaitenī viņi satikās vēlreiz. Jānis skatījās grīdā.
— Tātad viss beidzas šādi?
— Jā, Jāni. Šādi. — Anna izņēma no somas atslēgas un pasniedza tās viņam. — Tās tev vairs nebūs vajadzīgas.
Inese, protams, nespēja aiziet klusējot.
— Anna, tu vēl nožēlosi!
Anna viegli pasmaidīja.
— Varbūt. Bet noteikti ne savās mājās.
Vakarā viņa atkal ielēja sev glāzi vīna. Kaķis apmierināti iekārtojās blakus — tieši tā, kā mēdza darīt vienmēr, kad dzīvoklī beidzot valdīja kārtība.
— Nu ko, — Anna klusi sacīja, paskatīdamās uz viņu, — izskatās, ka turpmāk dzīvosim bez nelūgtiem viesiem.
Un šajos vārdos pēkšņi neskanēja vientulība. Tajos bija kaut kā īsta sākums. Jauna. Mierīga. Viņas pašas.