Es kādu brīdi skatījos uz telefonu, tad izslēdzu paziņojumus līdz rītam. Nevis bloķēju numuru. Tam vēl bija par agru. Taču ziņām — pietika.
Drīz pēc tam piezvanīja Ilze.
— Anna, sēdes protokols ir nosūtīts visiem dalībniekiem. Andris saņemšanu ir apstiprinājis. Uz uzņēmuma e-pastu viņš atsūtīja vēstuli ar prasību atcelt sēdi, jo, citēju, “ģimenes konflikts neattiecas uz biznesu”.
— Atbildiet ar standarta formulējumu.
— Jau izdarīju. Norādīju, ka izskatāmais jautājums ir uzņēmuma mantas bojāšana, piekļuves kārtības pārkāpums un opcijas līguma nosacījumu neievērošana.
— Paldies.
— Vēl viens jautājums. Darbinieki interesējas, vai rīt būs plānošanas sapulce.
Es paskatījos kalendārā. Desmitos bija paredzēta demonstrācija investoriem. Pasaule nebija apstājusies. Projekts nebija pazudis. Komanda gaidīja skaidru lēmumu.
— Būs. Kā parasti.
Nākamajā rītā Andris tomēr ieradās.
Pulksten astoņos četrdesmit astoņās minūtēs viņš stāvēja biznesa centra vestibilā pie turniketa un lika klāt caurlaidi. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz.
Iedegās sarkana gaisma.
Apsargs pie letes pieklājīgi noteica:
— Jūsu piekļuve nav aktīva.
Tajā brīdī Andris mani pamanīja pie lifta.
— Anna!
Es apstājos. Man blakus bija divi programmētāji un projekta vadītājs. Visi pēkšņi kļuva ļoti aizņemti ar saviem telefoniem.
— Korporatīvus jautājumus vestibilā neapspriežu, — mierīgi pateicu.
— Tu nolēmi mani pazemot?
— Es atnācu uz darbu.
— Es arī.
— Tev nav piekļuves.
— Tas ir mans uzņēmums!
— Tev bija tiesības iegūt astoņpadsmit procentu opcijas paketi. Šīs tiesības ir izbeigtas ar valdes lēmumu saskaņā ar parakstītā līguma noteikumiem.
Viņš paspēra soli man tuvāk, bet apsargs tūlīt piecēlās no savas vietas.
Andris to ievēroja.
— Tu tagad apsardzi pret mani uzrīdi?
— Es ievēroju piekļuves režīmu.
— Anna, nu beidz. Es aizsvilos. Mamma arī. Tu taču saproti, viņa ir vecās skolas cilvēks. Viņai tāds raksturs.
— Raksturs nedod tiesības bojāt uzņēmuma īpašumu.
— Es tev nopirkšu jaunu datoru.
— Uzņēmumam. Un ar to šis jautājums netiks slēgts.
Viņš nolaida balsi.
— Ko tu gribi?
— Rakstiskus paskaidrojumus. Visu caurlaižu atdošanu. Darba datu nesēju nodošanu. Un nekādu kontaktu ar darbiniekiem bez saskaņošanas ar juristu.
— Tu runā ar mani kā ar svešu cilvēku.
— Biznesā tu šobrīd esi strīda otra puse.
Viņš paskatījās uz cilvēkiem, kas stāvēja netālu. Tad uz apsargu. Pēc tam uz turniketu.
Vakar viņš vēl bija pārliecināts, ka es centīšos glābt ģimenes tēlu. Šodien viņam nācās glābt savējo.
Andris izvilka no kabatas caurlaidi un nolika to uz letes.
— Ņemiet.
— Arī otru, — es teicu.
Viņš sastinga.
— Kādu otru?
— Veco melno. To, kuru tu vakar turēji rokā pārrunu telpā.
Apsargs uz viņu paskatījās uzmanīgāk.
Andris ielika roku žaketes iekškabatā un izvilka vēl vienu caurlaidi. Bez vārda nolika blakus pirmajai.
Divi plastmasas gabaliņi. Visa vara, uz kuras viņš pēdējos mēnešos bija balstījies.
Es iekāpu liftā un uzbraucu uz devīto stāvu. Pārrunu telpā komanda jau bija sanākusi. Uz ekrāna bija atvērta testa vide. Investori pieslēdzās caur aizsargātu saiti.
Mārtiņš pajautāja:
— Sākam?
— Sākam.
Prezentācija noritēja mierīgi un precīzi. Bez Andra. Bez viņa skaļajiem iespraudumiem. Bez iemīļotajām frāzēm par “sieviešu vadības stilu” un “Annas maigo spēku”. Runāja tie, kas produktu patiešām bija radījuši: izstrādātāji, analītiķis, ieviešanas vadītājs. Es sapulci noslēdzu ar vienošanos par nākamo posmu.
Kad zvans beidzās, telpā uz dažām sekundēm iestājās darba klusums. Koncentrēts. Vajadzīgs.
— Anna, — ierunājās Aigars, — es sagatavoju jaunu piekļuves matricu. Šoreiz bez izņēmumiem vadības radiniekiem.
— Lieliski. Virzīsim apstiprināšanai.
Ap pusdienlaiku no Andra pienāca gara vēstule. Tajā bija aizvainojumi, pārmetumi, mājieni uz kopdzīvi, atsevišķa rindkopa par “necieņu pret māti” un prasība atdot viņam “likumīgo daļu”.
Ilze pārsūtīja man atbildes projektu.
Sauss. Precīzs. Bez liekām emocijām.
“Andrim nav reģistrētas kapitāldaļas sabiedrības pamatkapitālā. Tiesības iegūt opcijas paketi ir izbeigtas, iestājoties līgumā paredzētajiem nosacījumiem. Turpmāku saziņu lūdzam veikt ar pārstāvja starpniecību.”
Es izlasīju un uzrakstīju: “Saskaņots.”
Vakarā es iegriezos savā kabinetā. Nevis mājās. Tieši kabinetā. Man bija jāpaņem investora līguma papīra eksemplārs.
Uz galda stāvēja jauns rezerves klēpjdators. Melns, bez uzlīmēm, tīrs. Aigars jau bija sakārtojis piekļuves. Blakus atradās maza zīmīte: “Materiāli atjaunoti. Riski novērsti.”
Es pārslidināju pirkstu pār vāka malu. Vienkārši pārbaudīju, vai tas aizveras līdzeni. Tad atvēru kalendāru.
Rīt — tikšanās ar laulību lietu juristu.
Parīt — dalībnieku sapulce par viesu piekļuves noteikumu maiņu.
Pēc nedēļas — zaudējumu novērtējums un pretenzija Inesei.
Pēc mēneša — visu vadības pilnvaru audits.
Agrāk es to būtu saukusi par smagu periodu. Tagad šim bija cits nosaukums: kārtības ieviešana.
Andris bija mēģinājis ieņemt manu vietu, izmantojot manu nogurumu, radniecības saites un svešas rokas. Viņš bija iedomājies, ka brīdī, kad viņa māte nometīs manu klēpjdatoru uz grīdas, es sākšu taisnoties, lūgt nejaukt mājas ar darbu un pierunāt viņu nenest ģimenes lietas birojā.
Viņš kļūdījās vienā būtiskā lietā.
Es sen pratu nošķirt personīgo no uzņēmuma interesēm. Vienkārši pārāk ilgi nebiju šo principu attiecinājusi uz savu vīru.
Pēdējā ziņa no viņa pienāca vēlu vakarā.
“Tu mani atstāji bez nekā.”
Es paskatījos uz šo teikumu un pirmo reizi visas dienas laikā mierīgi izelpoju.
Bez nekā viņu neatstāju es. Viņš pats nolika savu nākotnes daļu uz grīdas tajā brīdī, kad nolēma, ka manu darbu var sasist ar svešām rokām.
Es izslēdzu darba monitoru, paņēmu līgumu un izgāju no kabineta lifta virzienā. Aiz stikla sienas palika uzņēmums, kuram vairs nevajadzēja izlikties par ģimenes virtuvi.