Viņš, acīmredzot, gaidīja, ka tās tomēr sāks trīcēt.
Tās nesāka.
Pēc sēdes Ilze izdrukāja protokolu. Es uzliku savu parakstu. Edgars parakstīja nākamais. Mārtiņš arī. Aigars pievienoja tehnisko atzinumu.
Pēc dažām minūtēm uz Andra darba datora ekrāna, kas vēl atradās viņa kabinetā, parādījās ierasts sistēmas paziņojums: “Lietotāja kontu ir atspējojis administrators.”
Viņš to ieraudzīja pats.
Es stāvēju kabineta durvīs. Nesteidzināju viņu. Nebļāvu. Pat nepacēlu balsi.
Uz viņa galda bija trīs vizītkaršu futrāļi, dārga pildspalva, papīra prese ar uzņēmuma logotipu un prezentāciju kaudze, kurās viņš patvaļīgi bija nomainījis savu amatu uz “operatīvais partneris”. Agrāk es izlikos, ka to nepamanu. Darba bija par daudz. Projektu bija par daudz. Un pārāk stiprs bija ieradums visu nogludināt, lai tikai nebūtu konflikta.
Tagad katrs šāds sīkums bija kļuvis par pierādījumu.
— Tu viena klēpjdatora dēļ izjauc ģimeni, — Andris noteica.
— Nē. Klēpjdators man tikai ļāva ieraudzīt visu shēmu kopumā.
— Kādu vēl shēmu?
— Spiediens mājās. Spiediens birojā. Sarunas ar darbiniekiem man aiz muguras. Mēģinājums piekļūt slēgtiem materiāliem. Un šodienas izrāde ar Inesi.
Viņš iesita ar plaukstu pa galdu. Ne pārāk stipri. Drīzāk tā, lai būtu troksnis.
— Viņa ir gados vecs cilvēks!
— Viņa ir rīcībspējīga persona, kura atradās birojā, izmantojot tavu caurlaidi.
— Tu grasies tiesāties ar viņu?
— Es grasos aizsargāt uzņēmumu.
— Uzņēmums esmu arī es!
— Vairs ne.
Tieši tad viņš saprata.
Ne brīdī, kad klēpjdators gulēja uz grīdas. Ne tad, kad Jānis nostājās pie durvīm. Ne tad, kad juriste nolasīja līguma punktu.
Viņš saprata pēc šiem diviem vārdiem.
Vairs ne.
Viņa telefons sāka vibrēt. Pirmo reizi. Tad vēlreiz. Un trešo reizi. Andris uzmeta skatienu ekrānam un strauji novērsās. Tomēr pēc mirkļa paziņojumu atvēra.
Vēstule no korporatīvās sekretāres.
“Paziņojums par dalības izbeigšanu opciju programmā.”
Uzreiz pēc tam pienāca ziņa no drošības dienesta.
“Piekļuves ir bloķētas.”
Tālāk sekoja personāla nodaļas vēstule.
“Rīkojums par atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas uz dienesta izmeklēšanas laiku.”
Andris lēnām nosēdās krēslā. Bez teatrālas pozas. Bez skaļas ainas. Vienkārši tāpēc, ka stāvēt viņam pēkšņi kļuva neērti.
— Anna, — viņš ierunājās pavisam citā balsī. — Parunāsim mājās.
— Mēs runāsim ar juristu starpniecību.
— Tu nopietni?
— Jā.
— Es esmu tavs vīrs.
— Pagaidām jā. Dokumenti par laulības šķiršanu tiks iesniegti atsevišķi.
Viņš mēģināja pasmaidīt, taču seja šo smaidu neizturēja.
— Tātad tu visu jau esi izlēmusi.
— Tu izlēmi no rīta, kad pateici: “Mamma sasita tavu stulbo klēpjdatoru.” Tu tikai nesaprati, ka tika sasists nevis klēpjdators.
Viņš neatbildēja.
Koridorā Inese strīdējās ar Jāni. Vārdi līdz manīm atnāca saraustīti, pa gabaliem.
— Es esmu vietnieka māte!
— Lūdzu, ejam uz izeju.
— Es esmu veca sieviete!
— Lūdzu, dodamies uz izeju.
Es izgāju pie viņas.
Ieraugot mani, viņa uzreiz izslējās taisnāk.
— Nu ko, paspēlējies? Tagad Andris tev parādīs.
— Andris vairs nav direktora vietnieks.
Viņas seja pēkšņi sastinga.
— Ko?
— Viņš ir atstādināts. Opciju pakete izbeigta. Piekļuves slēgtas. Par sabojāto tehniku jums tiks sagatavota pretenzija.
— Kaut kādas dzelzs kastes dēļ?
— Darbību dēļ. Tehnika tikai palīdzēja tās fiksēt.
Viņa ciešāk sažņaudza somas siksnu.
— Tu neuzdrīkstēsies tā izturēties pret ģimeni.
— Birojā nav ģimenes. Birojā ir amati, īpašums, piekļuves un atbildība.
— Kas tu vispār esi bez mana dēla?
Es paskatījos uz plāksni pie sienas. SIA “CiedrsSoft”. Zem tās bija neliela metāla norāde: “Ģenerāldirektore — Anna Bērziņa.”
Ne rotājumam. Ne pašapliecināšanai. Vienkārši fakts.
— Ģenerāldirektore, — es mierīgi atbildēju.
Jānis atvēra Inesei durvis uz liftu halli. Viņa vēl gribēja kaut ko pateikt, taču tajā brīdī no kabineta iznāca Andris ar kartona kasti rokās.
Kastē bija viņa personīgās mantas: divas grāmatas par vadību, lādētājs, austiņas, koka telefona statīvs. Pašā augšā gulēja tas pats vizītkaršu futrālis ar uzrakstu “operatīvais partneris”, kuru viņš bija pasūtījis bez jebkādas saskaņošanas.
Inese paskatījās uz kasti. Tad uz dēlu.
— Andri?
Viņš uz viņu pat nepaskatījās.
— Braucam, mammu.
Liftu hallē viņš vēlreiz pagriezās pret mani.
— Tu vēl to nožēlosi.
— Visas pretenzijas tikai rakstiski, — es sacīju.
Lifta durvis aizvērās.
Es atgriezos sapulču telpā. Tajā pašā. Uz galda vairs nebija lausku. Drošības dienesta speciālists bija nolika tur pagaidu klēpjdatoru no rezerves fonda. Mārtiņš ekrānā jau bija atvēris projekta atjaunošanas paneli.
— Kods ir neskarts, — viņš teica. — Repozitoriji tīri. Atslēgas izdotas no jauna. Patentu materiāli atjaunoti no glabātuves. Zaudēts tikai korpuss un pāris darba stundas.
— Ne tikai korpuss, — es atbildēju.
Viņš saprata un neko vairāk nejautāja.
Līdz vakaram ieradās ārējais jurists. Mierīgs vīrietis ar plānu mapi rokās un paradumu uzdot īsus, precīzus jautājumus. Viņš pārskatīja ierakstu, piekļuves žurnālus, direktoru padomes protokolu, opciju vienošanos un aktu par tehnikas bojājumu.
— Attiecībā uz opcijām pozīcija ir stipra, — viņš sacīja. — Par zaudējumiem arī. Darba tiesību daļā jāiet uzmanīgi: atstādināšana, izmeklēšana, paskaidrojumi, rīkojums. Bez liekiem formulējumiem.
— Lieku formulējumu nebūs.
— Labi. Un ģimenes jautājumi?
Es izvilku vēl vienu mapi. Tajā atradās dzīvokļa dokumentu kopijas, bankas izraksti par maniem personīgajiem kontiem un laulības šķiršanas pieteikuma melnraksts.
— Atsevišķi, — es teicu. — Bez sasaistes ar uzņēmumu.
Jurists pamāja.
— Pareizi.
Vakarā Andris atsūtīja man pirmo ziņu.
“Mums abiem vajag nomierināties.”
Es neatbildēju.
Pēc minūtes pienāca otrā.
“Mamma ļoti pārdzīvo.”
Arī uz to es neatbildēju.
Tad parādījās trešā.
“Tu nevari tā pārsvītrot divpadsmit gadus.”