Mūsu statūtos direktoru padome bija paredzēta kā atsevišķs mehānisms — investoru interesēm, opciju programmai un jautājumiem, kas saistīti ar piekļuvi slēgtajām izstrādēm. Agrāk Andris par to smīkņāja un sauca par lieku papīru kalnu. Tagad šis “papīru kalns” bija pārvērties par sienu.
Lielajā apspriežu telpā pie galda sēdēja pieci cilvēki.
Es. Mārtiņš. Ilze. Edgars, mazākuma investors. Un Aigars, informācijas drošības vadītājs.
Andris sākumā atteicās ienākt.
Pēc brīža tomēr pārkāpa slieksni. Krēslu viņš nolika atstatu no galda, it kā ar šo nelielo žestu gribētu parādīt, ka nepieder pie mums. Inese palika gaitenī. Viņai tika palūgts iziet pēc tam, kad viņa otro reizi mēģināja pārtraukt Ilzi pusvārdā.
— Darba kārtība visiem ir zināma, — es sacīju. — Sākam.
Andris īsi iesmējās caur degunu.
— Anna nolēmusi sarīkot ģimenes tribunālu.
— Korporatīvu sēdi, — Ilze mierīgi izlaboja. — Ģimeniski vērtējumi protokolā netiks iekļauti.
Edgars pacēla skatienu no izdrukām, kas gulēja viņam priekšā.
— Andri, precizēšu: viesa piekļuvi savai mātei noformējāt jūs?
— Jā. Un kas tur tāds?
— Jūs apzinājāties, ka šī apspriežu telpa ir slēgtā zona?
— Viņa ir mana māte.
— Tā nav atbilde, — noteica Mārtiņš.
Andris pagrieza galvu pret mani.
— Pēkšņi visi kļuvuši drosmīgi.
Es neatbildēju.
Ilze pieslēdza ekrānam īsu videofragmentu. Bez liekām ainām. Tikai gaitenis, ieeja apspriežu telpā, Ineses rokas kustība, klēpjdatora kritiens. Tad attēls apstājās vienā kadrā.
— Uzņēmuma mantas bojāšanas fakts ir fiksēts, — viņa paziņoja. — Viesa piekļuvi noformējis Andris. Ieejai slēgtajā zonā pulksten deviņos piecdesmit divās izmantota Annas caurlaide. Pēc piekļuves žurnāla redzams, ka tā ir vecā vadītājas caurlaide, kurai bija jābūt nodotai un anulētai.
Aigars papildināja:
— Pulksten desmitos nulle četrās no Andra lietotāja konta tika nosūtīts pieprasījums eksportēt repozitoriju sarakstu. Sistēma to noraidīja, jo piekļuves tiesības nebija pietiekamas. Minūti pirms Ineses ienākšanas apspriežu telpā viņš mēģināja atvērt sadaļu ar patentu pieteikumu materiāliem.
Andris izslējās taisnāk.
— Tā ir darba piekļuve. Es esmu direktora vietnieks.
— Direktora vietniekam nav tiesību apiet piekļuves līmeņus, — Aigars atbildēja.
— Arī tu tagad esi pret mani?
— Es esmu par drošības perimetru.
Andris cieši saknieba lūpas.
Es atvēru mapi, kas gulēja man priekšā. Tajā bija korporatīvais līgums, parakstīts divtūkstoš divdesmit trešā gada martā. Blakus — opciju vienošanās.
Abus dokumentus Andris bija parakstījis pats. Toreiz viņš smaidīja. Teica, ka tā esot tikai formalitāte. Viņš ļoti gribēja saukties par “partneri”, bet nevēlējās ieguldīt savu naudu. Es piedāvāju caurspīdīgu risinājumu: daļa uzņēmumā caur opciju paketi pēc pieciem nostrādātiem gadiem, ja šajā laikā nav vainojamu darbību pret sabiedrību.
Šos astoņpadsmit procentus viņš jau sen dēvēja par “savu daļu”. Sapulcēs ar to lielījās. Manai komandai mēdza sacīt: “Anna drīz nogurs, un tad es visu paņemšu uz sevi.” Es to biju dzirdējusi vairāk nekā vienu reizi.
Un pārāk ilgi biju klusējusi.
— Andri, — Ilze turpināja, skatoties dokumentā, — opciju vienošanās septītais punkts, otrā daļa. Negodprātīga dalībnieka notikums. Sabiedrības mantas tīša bojāšana vai līdzdalība tās bojāšanā. Piekļuves režīma pārkāpums. Mēģinājums nesankcionēti iegūt slēgtus materiālus. Sekas — tiesību izbeigšana akceptēt opciju un visu neizmaksāto bonusu anulēšana, ja tie piesaistīti nākotnes daļai.
— Tie ir tikai papīri, — Andris atcirta.
— Tas ir tavs paraksts, — es sacīju.
Viņš paskatījās uz mani.
Pirmo reizi tajā rītā viņa sejā parādījās īsts apjukums. Ne nožēla. Vienkārši aprēķins, kurš pēkšņi vairs nestrādāja.
— Tu to nevari, — viņš klusi noteica.
— Es viena ne. Līgums var. Un direktoru padome arī.
— Tu to speciāli sagatavoji.
— Es gatavoju uzņēmumu izaugsmei. Tu visu laiku domāji, ka būvēju būri tev.
Edgars viegli piesita ar pildspalvu pie galda.
— Protokola precizitātei. Mēs nerunājam par reģistrētas daļas atsavināšanu no pamatkapitāla. Runa ir par Andra opcijas tiesību izbeigšanu un viņa vadības līdzdalības pārtraukšanu partnerības programmā. Pareizi?
— Pareizi, — apstiprināja Ilze. — Andrim nav reģistrētas daļas sabiedrības pamatkapitālā. Viņam ir tiesības nākotnē to iegūt, ja tiek izpildīti nosacījumi. Nosacījumi ir pārkāpti.
Andris strauji piecēlās kājās.
— Tātad tu gadiem sauci mani par partneri, bet tagad paziņo, ka es neesmu nekas?
Es aizvēru mapi.
— Gadiem ilgi es tev devu iespēju par partneri kļūt. Tu slēgtajā zonā ievedi savu māti, nodevi viņai manu caurlaidi, ļāvi sabojāt darba aprīkojumu un mēģināji šo situāciju izmantot kā spiediena instrumentu. Tā nav partnerība.
— Mamma vienkārši aizsvilās!
— Protokolā būs ierakstīts citādi: nepiederoša persona sabojāja uzņēmuma īpašumu. Direktora vietnieks nodrošināja piekļuvi un incidentu nenovērsa.
— Netēlo te sievu. Bez manis tu šo firmu nenoturēsi.
Mārtiņš pacēla galvu.
— Es šeit strādāju divpadsmit gadus. Firmu tur Anna. Nevis ģimenes sarunas.
Andris ieurbās viņā ar skatienu.
— Nodevējs.
— Darbinieks, — Mārtiņš īsi atbildēja.
Es nodevu jautājumus balsošanai.
Pirmais: bloķēt Andrim piekļuvi visām iekšējām sistēmām līdz dienesta izmeklēšanas noslēgumam.
Otrais: no šīs dienas atstādināt Andri no direktora vietnieka amata pienākumu pildīšanas.
Trešais: atzīt, ka saskaņā ar opciju vienošanos ir iestājies negodprātīga dalībnieka notikums.
Ceturtais: izbeigt viņa tiesības saņemt opciju paketi astoņpadsmit procentu apmērā.
Piektais: nosūtīt pretenziju par uzņēmumam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.
Sestais: nodot incidenta materiālus ārējam juristam turpmākai rīcībai.
Balsojām par katru punktu atsevišķi.
Par. Par. Par. Par.
Andris neko neteica. Viņš tikai skatījās uz mani un manām rokām.