— Pietiek tēlot direktori, Anna! — Inese noteica un pacēla manu darba klēpjdatoru virs apspriežu galda. — Tavos gados sievietes jau mājās sēž, nevis komandē vīriešus.
— Nolieciet to atpakaļ, — es mierīgi pateicu.
— Par vēlu, — atsaucās Andris.
Klēpjdators vispirms atsitās pret pārrunu galda malu, pēc tam nokrita uz grīdas. Korpuss ieplīsa. Ekrāns uz mirkli iemirgojās un izdzisa.
Inese stāvēja slēgtajā SIA “CiedrsSoft” apspriežu telpā gaišā žaketē, ar viesu caurlaidi kaklā. Viņai bija septiņdesmit četri gadi. Svešā birojā viņa uzvedās tā, it kā būtu atnākusi pārbaudīt kārtību savā virtuvē.
Andris, mans vīrs un vienlaikus mans vietnieks, pat nepakustējās.
Viņš tikai piekārtoja krekla aproci un paskatījās uz mani ar tādu sejas izteiksmi, it kā gaidītu, kad es sākšu taisnoties.
— Mamma saplēsa tavu muļķīgo datoru, — viņš sacīja. — Tagad raudāt vairs nav jēgas.
Es nolaidu skatienu uz ieliekto vāku. Uz salauzto eņģi. Uz informācijas drošības nodaļas uzlīmi, kas tagad šķībi rēgojās no sāna.
Šajā datorā atradās materiāli patentu pieteikumiem. Slēgta pirmkoda izstrādes atzars. Tehniskie apraksti moduļiem, kurus mēs gatavojām investoru demonstrācijai.
Atslēgu bez otrā faktora tur nebija. Rezerves kopijas arī bija izveidotas. Es nebiju naiva meitene ar vienīgo zibatmiņu somas kabatā.
Taču tas nemainīja galveno.
Manā acu priekšā tikko tika sabojāts uzņēmuma īpašums.
Un tas nenotika mājas strīdā. Ne kāpņu telpā. Ne nejaušības dēļ.
Tas notika apspriežu telpā. Zem kamerām. Pie ieslēgtas ieraksta sistēmas. Mana vietnieka klātbūtnē — cilvēka, kurš pats bija ievedis svešu personu slēgtā zonā.
— Andri, — es sacīju. — Kurš noformēja tavai mātei viesu piekļuvi?
Viņš paraustīja plecus.
— Es. Un kas par to?
— Kurš viņu atveda šurp bez drošības dienesta pieteikuma?
— Es atvedu. Anna, nesāc atkal ar savām instrukcijām. Mamma gribēja parunāt.
— Viņa jau parunāja.
Inese nicīgi nošņācās.
— Beidzot vismaz kāds tev parādīja, ka neesi nekāda karaliene. Andris jau sen visu velk uz saviem pleciem, bet tu tikai sēdi krēslā un tēlo priekšnieci.
Es vienreiz pamāju.
— Skaidrs.
Šis īsais vārds izmainīja visu.
Andris to vēl nesaprata. Viņš bija pieradis, ka es iesaistos strīdā. Ka skaidroju. Atgādinu, ka uzņēmumu izveidoju pirms viņa ienākšanas komandā. Ka pirmos līgumus parakstīju pati. Ka pirmais serveris stāvēja zem mana darba galda. Ka komandai algu pārskaitīju agrāk nekā sev.
Viņš bija pieradis, ka es vienlaikus turu māju, biroju, atskaites, klientus un viņa ievainoto pašlepnumu.
Tajā brīdī es pārstāju turēt viņu.
No galda pacēlu iekšējo telefonu.
— Lūdzu, uzaiciniet uz apspriežu telpu drošības dienestu, juristi un Mārtiņu. Steidzami. Jā, tūlīt. Un sagatavojiet ārkārtas direktoru padomes sēdi uz vienpadsmit četrdesmit. Darba kārtība: korporatīvā īpašuma bojāšana, direktora vietnieka piekļuves bloķēšana, Andra opcionālās paketes izbeigšana.
Pie vārda “opcionālās” Andra seja vairs nebija tik mierīga.
— Ko tu tur muldi?
— Formulēju darba kārtību.
— Anna, tu tagad rīkojies emociju iespaidā.
— Nē.
Tā bija taisnība. Emociju manī tajā brīdī gandrīz nebija. Bija tikai skaidra, taisna rīcības līnija.
Inese pacēla zodu.
— Kāda vēl padome? Es esmu tava vīra māte. Man ir tiesības pateikt, ko domāju.
— Runāt — jā. Bojāt uzņēmuma mantu — nē.
— Ak, mantu gan. Parasts dzelzis.
— Korporatīva ierīce ar ierobežotu piekļuvi.
— Dzirdi, Andri? — viņa pagriezās pret dēlu. — Vai viņa arī mājās runā šādā tonī? Kā ar padotajiem?
Andris pienāca man tuvāk.
— Anna, izbeidz šo cirku. Tūlīt pat.
Es paskatījos uz viņa labo roku. Tur bija mana vecā projekta vadītājas caurlaide. Melna. Tieši tā, kas pirms nedēļas bija pazudusi.
Toreiz es nodomāju, ka tā palikusi mašīnā.
— Atdod caurlaidi.
— Kādu vēl caurlaidi?
— Manu veco caurlaidi. Tā ir tavā rokā.
Viņa pirksti ciešāk savilkās ap plastmasas karti.
— Tam nav nekādas nozīmes.
— Tagad nozīme ir visam.
Durvis atvērās. Ienāca apsargs Jānis. Aiz viņa — uzņēmuma juriste Ilze ar planšeti un plānu mapi rokās. Pēc mirkļa telpā parādījās arī tehniskais direktors Mārtiņš. Viņš uzreiz paskatījās uz grīdu.
— Tas ir Annas darba klēpjdators? — viņš jautāja.
— Bija, — es atbildēju. — Pieprasi administratoriem nekavējoties bloķēt sesijas, pārizdot tokenus un veikt piekļuves auditu par pēdējām septiņām dienām.
— Jau daru.
Viņš izvilka telefonu un izgāja koridorā, neuzdodot nevienu lieku jautājumu.
Andris strauji pagriezās pret mani.
— Tu savu darbinieku priekšā taisi mani par zagli?
— Es fiksēju incidentu.
— Es esmu tavs vīrs.
— Un mans vietnieks. Šajā telpā tas ir svarīgāk.
Šie vārdi trāpīja viņam stiprāk nekā jebkurš strīds. Mājās viņš vēl varēja spēlēt aizvainotu laulāto. Birojā palika amats, noteikumi un paraksti.
Inese paķēra somu no blakus krēsla.
— Andri, mēs ejam. Lai šī svarīgā kundze pati tiek galā ar saviem dzelžiem.
— Pagaidām jūs nekur nedosieties, — sacīja Ilze. — Mums jāfiksē jūsu paskaidrojumi.
Vīramāte asi pagriezās.
— Un kas jūs tāda esat?
— Uzņēmuma juriste.
— Jūs te visas esat viņai pie pavadas.
Ilze atvēra planšeti.
— Jāni, lūdzu, nodrošiniet liecinieku klātbūtni un saglabājiet kameru ierakstus.
Apsargs nostājās pie durvīm. Ne rupji. Vienkārši nostājās.
Andris paskatījās uz mani jau bez iepriekšējās pārliecības.
— Anna, tu pārkāp robežu.
— Nē. Es to atlieku atpakaļ vietā.
Vienpadsmit četrdesmit mēs sapulcējāmies lielajā apspriežu telpā. Ne tajā, kur uz grīdas vēl pirms brīža gulēja klēpjdators. Tur jau strādāja speciālists: fotografēja bojājumus, salīdzināja inventāra numuru un sīkos korpusa gabaliņus lika caurspīdīgā maisiņā.