Blakus plauktā stāvēja arī kaste ar eglīšu rotājumiem. Ilze ar skatienu pavadīja māti, tad strauji pagriezās pret Inesi.
– Nu ko, panāci savu? Tagad esi apmierināta?
– Ilze, aizveries vienreiz! – Jānis uzkliedza.
– Nē, lai atbild! Viņa atnāk, sabojā dzimšanas dienu, noved mammu līdz asarām, tevi visu priekšā pataisa par kaut kādu… nez ko. Nu? Tagad labi?
Inese lēnām piecēlās no galda.
– Es nezināju, ka patiesība par pārskaitījumiem te var kaut ko sagraut…
– Atkal gudriniece atradusies.
– Ilze, pietiek, – no istabas atskanēja Maijas balss. – Nāc labāk palīdzi novākt galdu.
– Es neko netaisos vākt.
– Tad ej mājās.
Ilzes seja kļuva bāla.
– Tu mani dzen prom?
– Es nevienu nedzenu. Vienkārši beidz kliegt.
– Es aizstāvu tavu dēlu!
– No kā?
Ilze paskatījās uz brāli. Jānis sēdēja salīcis, ar nolaistiem pleciem, un nervozi virpināja galdauta malu starp pirkstiem.
– Skaidrs, – viņa noteica. – Tātad visi ir pret mani.
Viņa pagrāba somu, ar elkoni aizķēra tukšu glāzi un paspēja to noķert pašā galda malā. Nolika atpakaļ, kaut ko dusmīgi nomurmināja zem deguna un devās uz priekšnamu.
Jānis viņai pakaļ negāja.
Pēc dažām sekundēm ārdurvis skaļi aizcirtās.
Maija sāka vākt šķīvjus. Viņa kustējās ātri, gandrīz mehāniski, lika traukus citu uz cita, pat nepaskatoties, vai uz tiem vēl palicis ēdiens.
– Es pati savākšu, – Inese klusi sacīja.
– Nevajag.
– Maija…
– Nevajag, Ines. Ejiet mājās. Parunājiet.
Jānis beidzot piecēlās.
– Mammu, es tev rīt piezvanīšu.
– Ejiet.
Viņa paņēma šķīvju kaudzi un aiznesa uz virtuvi. Viena dakšiņa noslīdēja no malas un nokrita uz grīdas, taču Maija pat neatskatījās.
Priekšnamā Jānis ilgi nevarēja trāpīt ar roku jakas piedurknē. Inese stāvēja pie durvīm un vēroja, kā viņš rauj audumu, dusmojas uz oderi un pats uz sevi.
– Tu varēji nerādīt telefonu, – viņš beidzot izmeta.
– Varēju.
– Mamma būtu nomierinājusies.
– Iespējams.
– Tu saproti, ka tagad viņa man vispār vairs neticēs?
Inese atvēra durvis.
Viņš pirmais izgāja kāpņu telpā un vairākas reizes pēc kārtas nospieda lifta pogu.
Mašīnā Jānis iedarbināja motoru, lai tas iesiltu.
– Man jāsaprot, ko tu no manis gribi!
– Šobrīd neko, Jāni.
– Tu visu sarīkoji visu acu priekšā, un tagad pēkšņi neko negribi?
– Es uzdevu jautājumu.
– Un izvilki konta izrakstus.
– Jo tu turpināji melot.
– Es apjuku!
– Piecus gadus staigāji apjucis?
Viņš ar plaukstu iesita pa stūri.
– Es nevarēju pateikt mātei, ka dzīvoju uz tava rēķina!
Inese atsprādzēja drošības jostu, lai gan auto vēl nebija izkustējies.
– Lūk, beidzot kaut kas godīgs.
– Man bija kauns par sevi.
– Un tāpēc tu viņu acīs pataisīji mani par bezpalīdzīgu sievieti… un stāstīji, ka uzturi mani.
– Jo tā viņiem bija vieglāk izskaidrot!
Viņš strauji izbrauca no stāvvietas un uzreiz bija spiests bremzēt pie atkritumu vedēja.
Līdz mājām viņi aizbrauca klusējot. Jānis pāris reižu ieslēdza pagrieziena rādītāju par agru, vienreiz pat pabrauca garām vajadzīgajam iebraucamajam ceļam pagalmā un nācās mest loku pa blakus ielu.
Pie kāpņu telpas Inese izkāpa pirmā. Vīrs viņu panāca pie durvīm.
– Tu tagad visiem to stāstīsi?
Viņa pielika atslēgu pie domofona.
– Kam visiem?
– Draugiem. Kolēģiem. Es nezinu…
– Tu joprojām domā, ka šis ir stāsts par naudu, Jāni?
– Bet par ko tad?
Durvis atvērās. Inese tās pieturēja ar roku.
– Par to, ka tev vajadzēja mani parādīt kā cilvēku, kas dzīvo uz tava rēķina, lai tu pats izskatītos normāli.
Dzīvoklī viņa noņēma auskarus un nolika tos uz plauktiņa priekšnamā. Pie sienas karājās fotogrāfija no ievākšanās dienas: Jānis turēja rokā dzīvokļa atslēgas, Maija viņu apkampa ap pleciem, Ilze stāvēja līdzās ar šampanieša pudeli. Inese bija maliņā, ar maisiņu no saimniecības preču veikala rokās. Tajā bildē visi izskatījās ļoti laimīgi.
Inese iegāja guļamistabā, izņēma no skapja nelielu ceļasomu un nolika to uz gultas.
Jānis apstājās durvju ailē.
– Kur tu taisies braukt?
– Pie Lauras. Uz pāris dienām.
– Šīs vienas scēnas dēļ?
Viņa atvēra atvilktni un sāka likt somā drēbes.
– Nevis šīs scēnas dēļ. Piecu gadu dēļ, Jāni.
– Mēs tagad šķirsimies tāpēc, ka es mammai kaut ko ne tā pateicu? Tu nopietni?
– Es neko neteicu par šķiršanos. Es tikai šonakt negribu gulēt tev blakus.
– Beidz, lūdzu. Es taču atvainojos.
– Nē.
– Labi. Piedod.
Viņa aizvilka somas rāvējslēdzēju.
– Par ko?
Jānis sastinga, ar plaukstu atspiedies pret skapja durvīm.
– Par to, ka tev bija nepatīkami.
– Man nebija nepatīkami.
– Tad pasaki, kā to pareizi noformulēt.
– Izdomā pats. Versijas tev vienmēr labi padodas.
Viņš atlaida skapja durvis.
– Tātad tu tagad man katru vārdu bāzīsi acīs?
– Šodien bāzīšu.
Inese paņēma somu un devās uz priekšnamu. Jānis sekoja viņai.
– Es negribēju tevi pazemot.
– No tā man vieglāk nekļūst.
Viņa uzvilka jaku. Kabatā ievibrējās telefons. Ekrānā parādījās Maijas vārds, bet Inese zvanu noraidīja.
– Mamma, – Jānis teica.
– Piezvani viņai pats.
– Viņa zvana tev.
– Tagad lai zvana tev.
– Tu atgriezīsies?
Inese atvēra durvis.
– Kad varēsi visu šo izskaidrot, neizmantojot vārdu “nejauši”, Jāni.
Viņš neatbildēja.
Inese izgāja kāpņu telpā un nospieda lifta pogu. Durvis atvērās gandrīz uzreiz. Pirms iekāpt, viņa izvilka no kabatas otro atslēgu saišķi, noņēma no riņķa mazo atslēgu no Maijas dzīvokļa un nolika to uz skapīša priekšnamā.
– Atdod to savai mammai, – viņa sacīja un iegāja liftā.