– Tu tiešām domā, ka es to visu daru vasarnīcas dēļ?
– Un kā gan citādi lai nosauc šo izrādi? Piecus gadus klusēji kā ūdeni mutē ieņēmusi, bet, tiklīdz parādījās papīri, pēkšņi atradi balsi.
– Kādi vēl papīri? – Inese īsi, bez prieka iesmējās. – Jūsu vasarnīca man nav vajadzīga.
– Sākumā jau nevienam nekad neko nevajag.
– Ilze, pietiek! – Maija uzsauca, šoreiz jau stingrāk.
Meita pagriezās pret viņu ar aizvainotu seju.
– Mammu, es taču tevi sargāju. Tu tagad pārrakstīsi īpašumu, bet pēc tam izrādīsies, ka Inese arī uz to gribēs pretendēt, jo viņa, redz, te esot galvenā un visus uzturot.
– Es ne uz ko nepretendēju, – Inese mierīgi sacīja. – Vasarnīcu varat noformēt kaut rīt. Manis dēļ nekādu šķēršļu nav.
– Cik cēli.
– Ilze, es teicu: pietiek! – Jānis pacēla balsi un ar plaukstu iesita pa krēsla atzveltni. – Kāpēc tu vispār to iepin šajā sarunā?
– Es iepinu? Viņa te sēž un tevi apmētā ar dubļiem!
– Es viņam uzdodu jautājumus, – Inese atbildēja.
– Mātes priekšā. Viņas dzimšanas dienā.
– Tāpēc, ka mātes priekšā viņš meloja!
Ilze strauji pielēca kājās.
– Normāla sieva savu vīru tā nepazemotu!
Inese paskatījās uz Jāni. Viņš stāvēja starp galdu un logu, seja pietvīkusi, krekla augšējā poga atpogāta.
– Un normāls vīrs gadiem ilgi stāstītu, ka sieva viņam sēdējusi uz kakla? Jums tas šķiet normāli?
– Es neko tādu neesmu teicis! – viņš atkal iekliedzās.
– Parādi, – pēkšņi noteica Maija.
Visi vienlaikus pagriezās pret viņu.
– Ko parādīt? – Jānis nesaprata.
– Kas maksāja. Ja jūs viens otru vairs nedzirdat, tad parādiet to skaitļos un beidziet šo strīdu.
– Mammu, vai tu vispār saproti, ko runā? Mēs neesam tiesā.
– Es to neteicu tev, Jāni.
Maijas skatiens palika pie Ineses. Viņas balsī nebija ne pārmetuma, ne dusmu. Tajā skanēja apjukums — cilvēka apjukums, kurš izmisīgi cer atrast kādu vienkāršu pārpratumu, kādu nepareizi saprastu detaļu, lai viss atkal nostātos iepriekšējās vietās, kur dēls ir drošs, godīgs un visu dara pareizi.
Inese izvilka telefonu.
– Nu, lūk, – Jānis ar rūgtu smīnu noteica. – Lieliski. Tagad būs atskaite.
Viņa neatbildēja. Atvēra bankas lietotni, pāršķirstīja saglabātos izrakstus un darījumu vēsturē sameklēja pārskaitījumus, kas bija saistīti ar dzīvokļa iegādi. Pirmās iemaksas summa aizņēma gandrīz visu rindu.
Telefonu viņa pasniedza Maijai.
– Tā ir pirmā iemaksa. Datums tur arī redzams.
Vīramāte uzlika brilles un pietuvināja ekrānu sejai.
– Te ir tavs uzvārds.
– Jo pārskaitījumu veicu es.
– Varbūt no kopīgā konta, – Ilze steidzīgi iejaucās.
– No mana personīgā konta. Kopīga konta mums toreiz vēl nemaz nebija.
Inese paņēma telefonu atpakaļ, atvēra fotogrāfiju mapi un sameklēja elektroniskā izraksta attēlu, ko savulaik bija saglabājusi drošībai. Ekrānā bija redzama dzīvokļa adrese, reģistrācijas datums un abu īpašnieku vārdi.
– Dzīvoklis ir uz mūsu abu vārda, – viņa paskaidroja. – Tā mēs toreiz vienojāmies. Es nekad neesmu to apstrīdējusi.
Pēc tam viņa atkal atvēra bankas lietotni un parādīja maksājumu, ar kuru bija segts Jāņa kredīts. Vēl pēc brīža atrada arī automašīnas apmaksu — banka to bija saglabājusi kā atsevišķu darījumu.
Telefons gulēja Maijai priekšā uz galda. Ilze izstiepa kaklu, mēģināja ar pirkstiem pietuvināt attēlu, bet Maija klusi pabīdīja ekrānu nostāk no viņas.
– Jāni, – viņa sacīja. – Kāpēc tu mums meloji?
Viņš apsēdās, taču netrāpīja precīzi uz krēsla malas un bija spiests to ar roku pievilkt tuvāk.
– Es nemeloju… Es vienkārši nestāstīju visas detaļas.
– Tu teici, ka dzīvokli nopirki pats. Gadiem ilgi tā teici.
– Jo mēs esam ģimene! Kāda starpība, kurš tieši pārskaitīja naudu?
– Tad kāpēc tu neteici, ka tā bija viņas nauda? Ineses nauda? – māte vaicāja.
– Tāpēc, ka negribēju, lai tu uztraucies.
– Par ko lai es uztrauktos?
Jānis paskatījās uz māsu, tad uz Inesi, smagi nopūtās.
– Man toreiz bija problēmas darbā. Tev asinsspiediens cēlās no katra zvana. Tu to jau aizmirsi?
– Man asinsspiediens necēlās no patiesības!
– Mammu, lūdzu, nesāc tagad.
– Es nesāku. Es piecus gadus visiem stāstīju, ka mans dēls pats nopircis dzīvokli. Sanāk, arī es esmu melojusi.
– Vai es tev lūdzu to visiem stāstīt?
Ilze piebīdījās tuvāk galdam.
– Nu labi, vienreiz sameloja. Un ko tagad — viņu par to nošaut? Viņam bija kauns. Vīrietis zaudēja darbu, sieva pelnīja vairāk. To taču var saprast.
– Saprast var, – Inese klusi sacīja. – Es toreiz arī sapratu.
– Tad būtu sapratusi arī tālāk! Kur vispār tagad ir problēma?
– Problēma ir tajā, ka vēlāk viņš jau strādāja, bet turpināja stāstīt, ka visu esot nopircis pats.
– Tāpēc, ka tu viņam ļāvi!
Jānis strauji pacēla galvu.
– Ilze!
– Kas — Ilze? Viņa klusēja piecus gadus. Viņai viss derēja līdz brīdim, kad vasarnīcu nolēma pārrakstīt uz tevi.
Inese ielika telefonu somā.
– Vienā lietā tev ir taisnība. Es klusēju.
– Nu re.
– Jo man šķita, ka jūs paši esat izdomājuši šo stāstu. Es domāju, jūs vienkārši esat pieraduši uzskatīt Jāni par veiksmīgāku, nekā viņš patiesībā ir. Es nezināju, ka viņš jums pats piegādā gatavas detaļas.
– Kādas vēl detaļas? – Jānis sausi pajautāja.
– Par veco mašīnu, kuru tu it kā pārdevi. Par pirmo iemaksu, kuru tu it kā gadiem krāji. Par manu darbu, kurā es it kā tikai vēl mēģināju ieskrieties.
– Es varēju to pateikt vienreiz!
– Trīs dažādus stāstus vienā reizē?
– Dieva dēļ, Inese, cik ilgi vēl tu to maltīsi?
– Man pašai interesē, cik ilgi vēl tas var turpināties.
Viņš paskatījās uz viņu, bet tūlīt pat novērsa acis.
Maija aizvēra mapi ar vasarnīcas dokumentiem.
– Pagaidām es neko nekur nepārrakstīšu.
– Mammu, vasarnīcai ar šo visu nav nekāda sakara, – Jānis iebilda.
– Es zinu. Tieši tāpēc arī nepārrakstīšu.
Viņa paņēma mapi un aiznesa to uz skapi, pie plaukta, kur glabājās vecie albumi.