Ar šo īso skatienu Inesei pietika, lai viss kļūtu skaidrs.
Jānis pastiepa roku pēc pudeles, taču kustību neaprēķināja un ar elkoni aizķēra glāzi. Ūdens izšļakstījās pār galdautu un sāka plūst mapes virzienā. Maija iekliedzās, steigšus sagrāba papīrus, bet Ilze metās susināt peļķi ar salvetēm.
– Nu re, sākās, – Jānis īgni nomurmināja. – Nevarējām vienkārši mierīgi paēst.
– Tu pats viņai to sastāstīji?! – Inese strauji pajautāja.
– Ko tieši es esmu sastāstījis?
– Ka dzīvokli nopirki tu?
– Es neko tādu neesmu teicis!
– Teici gan, – Ilze iejaucās. – Tu pats stāstīji, ka visu izvilki uz saviem pleciem, jo Inese toreiz vēl īsti nepelnīja.
Jānis paskatījās uz māsu tā, it kā viņa pēkšņi būtu nostājusies pretējā pusē.
– Es neteicu, ka viņa nepelnīja.
– Jāni, tu sacīji, ka nācies vienam grozīties. Es vēl atceros, kā mamma pārdzīvoja, ka jūs paņēmāt tik lielu hipotēku.
– Nekā tāda nebija.
– Bija, – klusi ierunājās Maija. – Tu man teici, ka Inese vēl ieiet jaunajā darbā, tāpēc sākumā maksājumus vilksi pats.
Inese ar pirksta galu pārbrauca pa galda malu, kur vēl mirdzēja ūdens. Jānis paķēra salveti un sāka slaucīt vietu, kas jau sen bija sausa.
– Es varbūt toreiz neveikli izteicos, – viņš sacīja. – Man pašam tajā laikā bija draņķīgs periods, normāla darba nebija.
– Bez darba tu biji četrus mēnešus, – Inese mierīgi atbildēja. – Dzīvokli mēs pirkām gadu vēlāk.
– Un kas tagad? Tu taisies pārbaudīt datumus?
– Es cenšos saprast, cik ilgi tu šo visu esi stāstījis.
– Es neko neesmu stāstījis. Vienreiz kaut ko pateicu mammai, un viņa pārprata.
Maija uzmanīgi nolika izglābtās lapas uz palodzes.
– Es neko nepārpratu, Jāni. Tu man teici, ka dzīvokli ņem pats, bet Inese pagaidām palīdz, cik spēj.
– Mammu, nu tu arī tagad…
– Ko es? – viņas balss kļuva vēl klusāka. – Es visām draudzenēm esmu lielījusies, kāds man dēls malacis.
Ilze samirkušās salvetes iemeta tukšā šķīvī.
– Kāpēc jūs visi viņam tā uzbrūkat? Nu pateica vīrietis mātei, ka tiek galā. Ko viņam vajadzēja sacīt — ka sieva par viņu maksā?
– Par viņu? – Inese pagriezās pret viņu. – Kāpēc uzreiz par viņu?
– Tāpēc, ka normāli izklausās, ja vīrietis uztur ģimeni. Nevis tad, kad sieva vēlāk visu priekšā sāk vilkt ārā kalkulatoru.
– Es pagaidām nekādu kalkulatoru neesmu vilkusi ārā.
– Tieši tā, – Jānis ātri piebalsoja. – Tāpēc beidzam šo sarunu.
Viņš sniedzās pēc mapes un sāka vākt lapas kopā, it kā mātes lēmums jau prasītu viņa tūlītēju rīcību. Inese uzlika plaukstu uz vienas no lapām.
– Pagaidi.
– Kas vēl?
– Arī mašīnu tu nopirki viens pats?
Jānis strauji atrāva roku.
– Kāds te sakars ar mašīnu?
– Vasarā vasarnīcā Ilze teica, ka tu beidzot esi varējis atļauties labu auto. Toreiz nodomāju, ka viņa vienkārši tā izteicās… Tagad man viss saliekas kopā.
– Nu atļāvās un atļāvās, – Ilze paraustīja plecus. – Jūs taču dzīvojat kopā.
– Tā bija mana nauda.
– Atkal tas pats, – Jānis atlaidās krēsla atzveltnē. – Mans, tavs. Tu pati vienmēr esi teikusi, ka mums viss ir kopīgs.
– Ir kopīgs.
– Tad kāda starpība?
– Milzīga, ja savai ģimenei tu stāsti, ka visu esi paveicis viens. Jo tā nav taisnība.
– Es viņiem neko tādu nestāstīju!
– Jāni, – māte tomēr iejaucās. – Tu man teici, ka veco mašīnu veiksmīgi pārdevi, pieliki savus iekrājumus un paņēmi jaunu.
Viņš aizvēra acis un paberzēja deguna sakni.
– Mammu, es netaisījos tev atskaitīties, no kurienes nāk nauda.
– Bet tu atskaitījies, – Inese klusi pateica. – Tikai sameloji.
– Kāpēc uzreiz sameloju? Mašīna ir ģimenē. Es ar to braucu. Kāda nozīme, kurš veica pārskaitījumu?
– Tad kāpēc tu nepateici, ka tā bija mana nauda?
Jānis pavēra muti, bet viņa vietā atbildēja Ilze.
– Tāpēc, ka tas ir pazemojoši…
Maija strauji pagriezās pret meitu.
– Kas tieši ir pazemojoši?
– Kad vīrietim nav naudas, bet sieva par visu maksā. Kāpēc jūs izliekaties, ka nesaprotat?
Inese paskatījās uz Jāni. Viņš māsai neiebilda. Tikai atkal pastiepa roku pēc glāzes, lai gan tajā gandrīz nekas vairs nebija palicis.
– Tātad tas bija pazemojoši, – Inese lēni noteica. – Bet stāstīt, ka es dzīvoju uz tava rēķina kā apgādājamā, tas nebija pazemojoši?
– Neviens nav teicis, ka tu dzīvoji uz mana rēķina!
– Mamma nupat pateica, ka tu mani uzturēji.
– To pateica mamma.
– Jo tu viņai tā izstāstīji.
– Inese, pietiek riņķot ap vienu un to pašu. Es jau sacīju — varbūt neveiksmīgi noformulēju.
– Cik reizes? Pasaki.
Viņš pēkšņi piecēlās kājās. Krēsls atsitās pret sienu, un Maija satrūkās.
– No kurienes lai es zinu, cik reizes! – Jānis izmeta. – Ko tu tagad gribi dzirdēt? Ka esmu nelietis? Ka esmu tev nozadzis dzīvokli?
– Es gribu dzirdēt, kāpēc tu to darīji. Kāpēc?
– Es neko apzināti nedarīju!
– Tad izlabo to tagad.
Jānis sastinga, turēdamies ar roku pie krēsla atzveltnes.
– Ko man labot?
– Visu. Pasaki mātei, kurš iemaksāja pirmo iemaksu, kurš aizvēra tavu kredītu, kurš nopirka mašīnu.
– Tu nopietni grasies mammas dzimšanas dienā sēdēt un uzskaitīt šīs lietas?
– Ne jau es sāku uzskaitīt tavus nopelnus.
Ilze iztaisnojās krēslā.
– Nu tagad viss ir skaidrs. Tu vienkārši gaidīji brīdi, kad varēsi viņu pazemot.
– Ilze, nejaucies, – Jānis asi noteica.
– Nē, es pateikšu. Mamma grib pārrakstīt vasarnīcu uz viņa vārda, un uzreiz sākas: dzīvoklis mans, mašīna mana, nauda mana. Ļoti ērti izvēlēts brīdis.
Inese vairākas sekundes skatījās uz viņu, nespēdama uzreiz aptvert, ko tieši bija sadzirdējusi.