– Inese, tikai, lūdzu, neņem ļaunā, bet mamma vasarnīcu nolēmusi pārrakstīt Jānim.
Ilze to pateica vēl gaitenī, kamēr Inese mocījās ar zābaku, cenšoties novilkt to tā, lai zeķbiksēs neuzkāptu uz slapjā paklājiņa. Balss viņai bija pieklusināta, bet sejā — tā pati īpašā smaida ēna, ar kādu viņa parasti ievadīja kaut ko nepatīkamu. Nākamajā mirklī Ilze jau pagriezās pret spoguli un sāka kārtot matus.
– Un man tagad būtu jāapvainojas? – Inese vaicāja.
– Kas to lai zina. Mūsdienās visi kļuvuši tik jūtīgi.
No istabas atskanēja Maijas balss:
– Jūs tur vēl ilgi? Pīle atdzisīs!
Ilze paķēra somu un pirmā aizsteidzās pie galda. Inese vēl dažas sekundes palika gaitenī, turēdama rokā otru zābaku. Istabā Jānis jau bija iekārtojies blakus mātei un skaļi stāstīja, kā no rīta apbraukājis trīs veikalus, līdz beidzot atradis kārtīgu torti.
Par vasarnīcu viņš Inesei nebija pateicis ne vārda.
– Mammu, es taču solīju, ka atvedīšu labu, – Jānis runāja, ar nazi griežot vaļā kastes vāku. – Bet tu jau baidījies, ka nopirkšu kaut kādu nieku.
– Es nebaidījos, es vienkārši tevi pazīstu, – Maija atbildēja. – Ja tu pie kaut kā ķeries, tad izdari kā nākas.
Ilze pamāja ar galvu tā, it kā šis spriedums attiektos ne tikai uz torti, bet uz visu brāļa dzīvi kopumā.
Inese apsēdās Jānim blakus. Viņš pabīdīja viņai šķīvi, ar elkoni viegli aizskāra roku un klusi pajautāja:
– Kur tu tur tik ilgi iestrēgi?
– Zābaks nenāca nost.
– Vajadzēja mani pasaukt.
Viņa paskatījās uz vīru, taču Jānis jau bija pagriezies pret māti un piedāvāja atvērt šampanieti.
Par vasarnīcu sākumā neviens nerunāja. Vispirms pārrunāja Maijas veselību, jauno vadītāju viņas poliklīnikā un augšējā kaimiņa ieradumu atkal smēķēt kāpņu telpā. Ilze runāja skaļāk par visiem, pārtrauca māti pusvārdā un vairākas reizes ķērās pie telefona, lai atrastu fotogrāfijas ar remontu, ko bija iecerējusi pavasarī.
Jānis ēda ar labu apetīti un vēl lika Inesei uz šķīvja pīli, lai gan viņa jau divreiz bija pateikusi, ka vairs nevēlas.
– Kāpēc tu šodien esi tik klusa? – viņš apvaicājās.
– Es neesmu klusa. Viss kārtībā.
– Nu tad labi.
Viņš to noteica ar tādu atvieglojumu, it kā būtu pārbaudījis vajadzīgo lampiņu un pārliecinājies, ka tā vēl deg.
Kad karstais ēdiens bija apēsts, Maija sabīdīja salātu bļodas uz galda malu un no skapja izņēma zilu mapi. Viņa nolika to sev priekšā, ar plaukstu noglauda vāku un nez kāpēc vēl pielaboja galdautu.
– Es jūs šodien nesasaucu tikai dzimšanas dienas dēļ, – viņa sacīja. – Svētki ir svētki, bet dažas lietas mums vajag nokārtot laikus.
Jānis pārstāja košļāt. Ilze uzreiz iztaisnoja muguru un paskatījās uz Inesi.
– Mammu, varbūt citreiz? – Jānis ieminējās.
– Kas būs citreiz? Jūs abi esat te, Ilze arī ir. Es netaisos rīt mirt, neskatieties uz mani tā. Vienkārši gribu, lai pēc tam nevienam nebūtu iemesla plēsties.
Maija atvēra mapi. Inese pamanīja vasarnīcas dokumenta kopiju, vecu zemesgabala plānu un vairākas lapas, kas bija aprakstītas ar vīramātes roku.
– Esmu nolēmusi vasarnīcu noformēt uz Jāņa vārda, – Maija paziņoja. – Ilzei pēc tēva palika dzīvoklis, viņai savs ir. Bet Jānis ir saimniecisks cilvēks, vīrietis, viņam patīk kārtība, viņš visu uzturēs pienācīgi.
– Mammu, kāpēc tas jāceļ galdā tieši tagad? – Jānis pastiepās pēc mapes, bet māte piespieda tai virsū plaukstu.
– Tāpēc, ka es tā esmu izlēmusi. Tu esi drošs cilvēks, Jāni. Dzīvokli pats nopirki, mašīnu nomainīji, sievu nodrošini. Man būs mierīgāk, ja zināšu, ka vasarnīca neaizies postā.
Inese pagrieza galvu pret vīru. Viņš skatījās šķīvī un ar dakšiņu skrāpēja apcepto garoziņu.
Ilze šo skatienu pamanīja.
– Kas ir? – viņa pajautāja. – Manuprāt, viss ir godīgi. Jānis vienmēr ir pratis rīkoties ar naudu. Jūs taču dzīvokli paņēmāt, pateicoties viņam. Un vēl tik labu!
– Pateicoties viņam? – Inese pārvaicāja un gandrīz aizrijās.
Jānis steidzīgi pabīdīja viņai tuvāk maizes groziņu.
– Inese, paņem maizi.
Viņa groziņam pat nepieskārās.
– Ilze, kāpēc tu saki — pateicoties viņam?
– Tāpēc, ka viņš savāca pirmo iemaksu. Tu taču toreiz tikko biji sākusi strādāt jaunajā darbā. Vai es kaut ko jaucu?
Ilze pagriezās pret brāli, gaidīdama, ka viņš apstiprinās viņas vārdus. Jānis paņēma glāzi ar ūdeni, iedzēra un nolika to atpakaļ pārāk tuvu galda malai.
– Ilze, tikai nevajag tagad grāmatvedību, – viņš noteica. – Tomēr mammas dzimšanas diena.
– Kas tur tāds? Es brāli slavēju!
– Kurš tev stāstīja par pirmo iemaksu? – Ineses balss kļuva asa.
Ilze paraustīja plecus.
– Jānis teica. Sen jau.
Jānis strauji atstūma šķīvi.
– Es tā neteicu.
– Kā tad tu teici? – Inese jautāja.
– Es vairs neatceros. Tas bija pirms veselas mūžības.
– Pirms pieciem gadiem.
– Redzi, tu atceries, bet es ne.
Viņš mēģināja pasmīnēt, taču neviens viņam nepievienojās. Maija turēja pirkstus uz atvērtās mapes un skatījās te uz dēlu, te uz Inesi.
– Kas tad ar to pirmo iemaksu nav kārtībā? – viņa vaicāja.
– Viss ir kārtībā, mammu, – Jānis steigšus atbildēja. – Nesāc!
– Es neko nesāku. Es tikai pajautāju.
Ilze apgrieza acis un paņēma glāzi.
– Ak Dievs, tagad no parastas frāzes uztaisīs veselu traģēdiju. Kāda starpība, kurš tur ko iemaksāja? Viņi taču ir ģimene.
– Tad kāpēc tu tikko pateici, ka dzīvokli nopirka Jānis? – Inese neatlaidās.
– Tāpēc, ka viņš kārtoja hipotēku, skraidīja pa bankām, vienojās, vāca dokumentus.
– Hipotēku kārtoju es.
– Varbūt jūs to darījāt kopā.
– Ilze, no kurienes tu vispār to visu zini?
– Ko tieši?
– To, ka es tobrīd it kā tikai tikko biju sākusi jaunu darbu. To, ka Jānis it kā savāca pirmo iemaksu. To, ka viņš esot skraidījis pa bankām.
Ilze uzmeta brālim īsu, neomulīgu skatienu.