Jūsu sievai pienākošās daļas vērtība ir aptuveni četrdesmit septiņi tūkstoši eiro. Papildus jums būs pienākums maksāt uzturlīdzekļus diviem nepilngadīgiem bērniem — trīsdesmit trīs procentus no saviem ienākumiem. Prasība tiesā jau ir iesniegta. Dokumentu kopiju saņemsiet deklarētajā dzīvesvietā.
Es sēdēju Jura kabinetā pie loga, plaukstu piespiedusi pie augšstilba, un klausījos, kā otrā līnijas galā mans vīrs smagi elpo.
Ne jau tāpēc, ka būtu fiziski piepūlējies.
Tā bija apjausma.
Viņš beidzot saprata, ka viņa izslavētā “jaunā dzīve no baltas lapas” nemaz nav tik balta.
Uz tās bija skaitļi.
Lieli skaitļi.
Andris pārtrauca sarunu.
Juris nesteidzīgi noņēma brilles un nolika tās uz galda.
— Paredzama reakcija, — viņš mierīgi noteica. — Pēc stundas vai divām viņš zvanīs vēlreiz. Tikai šoreiz jau tev.
Pagāja četrdesmit minūtes, un mans telefons sāka vibrēt.
Ekrānā iedegās Andra vārds.
Viņš man piezvanīja pats pirmo reizi trīs dienu laikā.
Trīs dienas — nevienas īsziņas. Neviens jautājums par bērniem. Ne reizi viņš nebija apvaicājies, kur mēs esam un kā mums klājas.
Bet tagad viņš zvanīja.
Es pacēlu.
— Anna, — viņa balss skanēja pavisam citādi. Tur vairs nebija ne pārākuma, ne pavēlošā toņa, ne tās ierastās attieksmes, it kā pietiktu ar pirkstu knikšķi. Viņš runāja klusi, steigā. — Anna, ko tu dari? Kāds vēl advokāts? Kāda tiesa? Mēs taču varam parunāt normāli, kā pieauguši cilvēki. Bez visa šitā… bez tiesāšanās. Satiekamies, apsēžamies, visu izrunājam. Varbūt es… varbūt es pāršāvu pār strīpu. Mēs paši tiksim galā. Kāpēc te vispār jāiesaista juristi?
Pirms trim dienām viņš bija nolika manu koferi pie durvīm.
Viņš nejautāja, vai es gribu aiziet.
Viņš nepiedāvāja izrunāties.
Viņš neteica, ka, iespējams, ir zaudējis savaldību.
Viņš vienkārši pateica:
— Krāmē mantas.
Un es sakrāmēju.
Tagad viņš pēkšņi gribēja “parunāt normāli”.
Es piekārtoju pulksteņa siksniņu.
Paskatījos uz Juri. Viņš bez vārdiem viegli pamāja ar galvu.
— Nē, Andri. No šī brīža viss notiks tikai caur manu advokātu.
Un es noliku klausuli.
Juris piecēlās, aizgāja līdz kafijas automātam un nospieda pogu.
Telpu piepildīja svaigi maltas kafijas smarža.
Parasta darba diena.
Parasts telefona zvans.
Parasta prasība tiesā.
Viņam.
Man tā bija revolūcija.
Divpadsmit gadus es biju “nekas”.
Mājsaimniece, pavāre, veļas mazgātāja, aukle — viss vienā personā. Bez algas. Bez līguma. Bez garantijām. Tikai uz uzticēšanos.
Un Andris šo uzticēšanos noslaucīja vienā parastā otrdienā, kad nolika manu koferi pie dzīvokļa durvīm.
Telefons atkal ievibrējās.
Ziņa no Andra:
Anna, lūdzu, nevajag iet uz tiesu. Es negribēju tevi sāpināt. Es tev iedošu naudu — cik prasīsi. Tikai neiesaisti juristus.
Es neatbildēju.
Ieliku telefonu somā.
Atpakaļceļā uz mammas dzīvokli skatījos pa autobusa logu.
Vienā pieturā sieviete turēja aiz rokas zēnu apmēram Riharda vecumā. Puisēns čīkstēja, jo gribēja saldējumu.
Parasta dzīve.
Mana vairs nebija parasta.
Mamma sagaidīja mani pie durvīm.
— Nu? Ko viņš teica?
— Lūdza runāt bez juristiem.
— Redzi! — mamma sasita plaukstas. — Tātad nācis pie prāta! Varbūt tev tiešām vajadzētu apsēsties ar viņu un visu izrunāt.
— Mammu, viņš man nezvanīja trīs dienas. Trīs dienas viņam bija vienalga, kur esmu es un kā ir bērniem. Viņš piezvanīja tikai tad, kad uzzināja par prasību. Viņš nebaidās pazaudēt mani. Viņš baidās pazaudēt naudu.
Mamma apklusa.
Tajā vakarā es piezvanīju Līgai un palūdzu iedot telefonu Rihardam.
— Mamm, kad tu mūs paņemsi? — dēls jautāja. Viņa balss bija miegaina un aizvainota.
— Drīz, mans mīļais. Pavisam drīz.
Es apgūlos uz mammas gultas.
Griesti bija balti, ar mazu skrāpējumu stūrī. Tas tur bija vēl no laika, kad man bija piecpadsmit.
Mammas dzīvoklis nebija mainījies.
Toties mana dzīve bija apgriezusies kājām gaisā.
Telefona ekrāns atkal iemirdzējās.
Vēl viena ziņa no Andra:
Es tev došu naudu — cik vien gribēsi. Tikai neiesaisti juristus.
Viņš bija gatavs dot man “cik gribēšu”.
Pēc likuma man pienācās četrdesmit septiņi tūkstoši eiro.
Es pie sevis nodomāju, vai viņa “cik vien gribēsi” sakristu ar to summu, kas man pienākas likumīgi.
Droši vien ne.
Taču tā vairs nebija mana problēma.
Tā bija Jura problēma.
Un tiesas.
Pagāja nedēļa.
Andris rakstīja katru dienu.
Sākumā īsi:
Piezvani man.
Pēc tam ziņas kļuva garākas:
Anna, kāpēc mums vajadzīga tiesa? Mēs taču varam vienoties paši.
Vēlāk tās izstiepās vēl vairāk:
Es saprotu, ka rīkojos nepareizi. Es zaudēju savaldību. Satiekamies un visu mierīgi pārrunājam. Esmu gatavs kompromisam.
Kompromisam.
Pirms trim dienām viņš manu koferi bija aiznesis līdz durvīm un pavēlējis vākties.
Tagad viņam vajadzēja kompromisu.
Es neatbildēju.
Katru viņa ziņu sagaidīja klusums.
Viņš varēja runāt ar Juri.
Viņš varēja savam advokātam skaidrot, ka ir kļūdījies.
Viņš varēja piedāvāt kompromisus cilvēkam brillēs, kurš ģimenes tiesību normas zināja gandrīz no galvas.
No viņa sociālo tīklu profila pazuda stāsti.
Fotogrāfijas par “brīvību” tika izdzēstas.
“Tante Elīna” vairs nepalika pa nakti. To man pateica Līga.
Andris sāka nākt mājās laikus, gatavoja bērniem vakariņas un veda Rihardu uz bērnudārzu.
No malas varēja šķist, ka viņš pēkšņi kļuvis par tādu vīru, kādam viņam vajadzēja būt visus šos gadus.
Tomēr vecās slēdzenes viņš neatlika atpakaļ.
Un atslēgu man arī neiedeva.
Es paliku mammas dzīvoklī, dzēru tēju ar citronu un skaitīju.
Divpadsmit gadi.
Četri tūkstoši trīs simti astoņdesmit dienas.
Brokastis, pusdienas un vakariņas.
Veļa, gludināšana, tīrīšana.
Skola, dejas, logopēds.
Viss — bez samaksas.
Bez atvaļinājuma.
Bez slimības lapām.
Bez pateicības.
Kad viņš izlēma, ka es viņam vairs neesmu vajadzīga, viņš vienkārši iznesa manu koferi pie durvīm.
Viņam šķita, ka viņš izmet savu pagātni.
Taču izrādījās, ka viņa pagātne maksā dārgāk par viņa nākotni.
Par četrdesmit septiņiem tūkstošiem eiro dārgāk.
Vai man viņu žēlot — vai tomēr likt samaksāt līdz pēdējam centam?